Aplūkot kodu

{{info|The Happiness of God: Foundation for Christian Hedonism}}<br> 
<blockquote>
'''Jeremijas 32:36-41'''<br><br>36 Un tomēr saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru jūs sakāt, ka tā zobena varas, bada un mēra briesmu dēļ nodota Bābeles ķēniņa rokā: 37 tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur Es tos biju izklīdinājis Savās dusmās, Savā bardzībā un Savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. 38 Un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. 39 Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un saviem bērniem par svētību. 40 Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. 41 Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu Savu sirdi un dvēseli.
</blockquote>
Kādā svētdienas dievkalpojumā es pieminēju domu par hedonismu kristieša dzīvē, un vēlāk pie manis pienāca kāda bērna vecāks un teica: "Ziniet, mana mazā meitiņa domāja, ka jūs runājat par pagānismu kristieša dzīvē." (Tulka piezīme: angļu valodā tiek lietots vārds “heathenism”, kas nozīmē “pagānisms”, un skan ļoti līdzīgi vārdam hedonisms.) Es zinu, ka pat tad, ja skaidri izrunāju vārdu „hedonisms”, daži no jums iespējams tik un tā sadzirdēsiet „pagānisms”, jo varbūt jūs domājat, ka hedonisms ir pagānu dzīves filozofija. Un iespējams, ka jums ir taisnība, jo tas ir plaši pazīstams uzskats, ka hedonisms ir centieni iegūt prieku un baudu, un būt morāli vienaldzīgam. 2.Timotejam 3:4 Pāvils brīdina, ka pēdējās dienās cilvēki „mīlēs vairāk baudas nekā Dievu”. Nepārprotami, mēs dzīvojam šajās pēdējās dienās. 

==== Pagānisms kristieša dzīvē?  ====

Pirms diviem gadiem Daniels Jankelovitčs izdeva grāmatu ar nosaukumu ''Jaunie Likumi: Meklējumi pēc Piepildījuma Pasaulē, kas ir Apgriezta Kājām Gaisā.'' Pamatojoties uz daudzām intervijām un aptaujām visas valsts mērogā, viņš cenšas pierādīt, ka mūsu kultūrā ir parādījušās milzīgas pārmaiņas un ka plaši izplatītā tiekšanās iegūt personīgo piepildījumu, ir radījusi jaunu likumu komplektu, kas nosaka to, kā mēs kā amerikāņi domājam un jūtamies. Viņš saka: „Tā kā šie jaunie likumi ir pilnīgi citādāki, tad tie vienkārši pagriež vecos likumus ar kājām gaisā, un tā vietā, kur bija sevis aizliegšanas ētika, mēs redzam cilvēkus, kas atsakās aizliegt jebko no sevis – pamatojoties nevis uz bezgalīgu apetīti, bet gan uz dīvainu morāles principu – „Man ir pienākums pret sevi” (p. xviii). Viņš stāsta par 30-gadīgu sievieti, kas sūdzējās savam psihoterapeitam, ka viņa kļūstot nervoza un īgna, jo dzīve kļuvusi pārāk vētraina – pārāk daudz pasākumu nedēļas nogalēs, pārāk daudz diskotēku, pārāk vēlu pārnāk mājās, pārāk daudz sarunu, pārāk daudz vīna, pārāk daudz narkotiku, pārāk daudz mīļāko. „Kāpēc tu vienkārši neapstājies?”, saudzīgi pajautāja terapeits. Paciente kā paralizēta brīdi nekustīgi skatījās viņā, un tad viņas seja sāka starot no atskārsmes: „Jūs gribat teikt, ka man nav jādara viss, ko es gribu?”, viņa izbrīnā izsaucās. Jaunā sevis piepildījuma meklētāju raksturīga iezīme ir tā, ka „viņu darbības pamatā ir priekšnoteikums, ka emocionālās alkas ir svēta lieta, un tas ir noziegums pret dabu turēt nepiepildītu emocionālo vajadzību” (59.lpp.). „Mūsu ēra ir pirmā, kad desmitiem miljonu cilvēku savai rīcībai sniedz morālu attaisnojumu, proti, ka iekšējais un laikam jau „īstākais” cilvēka „es” labi neiederas ar viņam piešķirto sociālo lomu.” 

Iespējams, ka attiecības, kurās cilvēki meklē piepildījumu, un viņu izveidotie likumi, kas izraisījuši vislielāko apvērsumu, ir laulības. Jankelovitčs dod labu ieskatu, teikdams, ka "Veiksmīgas laulības ir izaustas no daudzu apvaldīto vēlmju diegiem — piekrist otra vēlmēm; pieņemt savu vēlmju ierobežošanu; norīt „vilšanās kamolu”; izvairīties no konfliktiem; neizmantot iespējas dusmoties; noklusēt, kad ir iespēja sevi pierādīt. Vēlme pēc personīgā piepildījuma visaugstākajā mērā nozīmē paņemt slotas kātu un noslaucīt smalku zirnekļu tīklu. Bieži vien tas, kas pēc tā visa paliek, ir lipīga masa, kas pieķērusies pie slotas; zirnekļu tīkla struktūra ir izjaukta” (76.lpp). 

Tāpēc es pilnīgi spēju saprast tos no jums, kas esat pietiekoši brīvi no šīs kultūras, un dzirdot vārdu „hedonisms” spējat reaģēt, sakot: „Pietiek! Mūsu ģimenes, mūsu skolas, mūsu darbavietas, mūsu sabiedrību izposta hedonistiski personīgā piepildījuma meklētāji, kuriem it nemaz nav morālās drosmes, sevis aizliegšanas, spēcīgas nodošanās, upurējošas uzticības, kas satur kopā dzīves dārgo struktūru un ienes mūsu kultūrā cildenumu. Mums nevajag hedonismu: mums vajag atgriezties pie godīguma, apdomības, taisnības, mērenības, gara spēka un paškontroles!" Tici man, mēs iespējams esam tuvāk nekā tu domā. Viss, ko es lūdzu, ir, lai tu uzklausītu mani 9 nedēļas, pirms tu izsaki galīgo spriedumu par kristīgo hedonismu. 

==== Piemēri par Kristīgo Hedonismu no Bībeles  ====

Reizēm kāda ilustrācija ir vērtīgāka par tūkstoš vārdiem, kas izsaka abstraktu definīciju. Tāpēc precīzas definīcijas vietā par to, kas ir kristīgais hedonisms, atļauj man sniegt dažus piemērus par to no Bībeles. Dāvids runā par kristīgo hedonismu, kad viņš pavēl: „Meklē savu prieku Savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalms 37:4). Un viņš demonstrē kristīgā hedonisma būtību, saucot: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva!” (Psalms 42:2–3). Mozus bija kristīgais hedonists (saskaņā ar vēst. Ebrejiem 11:24–27), jo viņš atteicās baudīt „īslaicīgu grēcīgu laimi”, bet „par lielāku bagātību turēja Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” Svētie, par kuriem rakstīts Ebrejiem 10:34, bija kristīgie hedonisti, jo viņi izvēlējās riskēt ar savām dzīvībām, apmeklējot kristiešus cietumos un priecīgi pieņemot savas mantas nolaupīšanu, tāpēc ka viņi zināja, ka viņiem bija labāka, paliekama manta. Apustulis Pāvils ieteica kristīgo hedonismu, kad viņš vēstulē Romiešiem 12: 8 teica: „kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” Un Jēzus Kristus, mūsu ticības iesācējs un piepildītājs, uzstāda kristīgā hedonisma augstāko standartu, jo "bijība Tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža" (Jesajas 11:3), un Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai (Ebrejiem 12:2). 

Kristīgais hedonisms ir mācība par to, ka vēlme būt laimīgam ir dota no Dieva, un to nevajag noliegt vai tai pretoties, bet tā jāvirza uz Dievu, kurā iegūt piepildījumu. Kristīgais hedonisms nemāca to, ka jebkas, kur mēs rodam baudu, ir labs. Tas māca to, ka Dievs tev ir atklājis, kas ir labs, un to darot, vajadzētu piedzīvot prieku (Mihas 6:8). Un tā kā paliekot Dieva gribā vajadzētu nest tev prieku, tad varam secināt, ka dzīšanās pēc prieka ir visbūtiskākā no visiem morālajiem centieniem. Ja tu pārstāj dzīties pēc prieka (un tādējādi atsakies būt hedonists, kā es saprotu un lietoju šo terminu), tu nevari piepildīt Dieva gribu. Kristīgais hedonisms apstiprina domu, ka visdievbijīgākie svētie katrā paaudzē ir atklājuši, ka nepastāv pretruna starp to, ka no vienas puses: „Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm” (Romiešiem 8:36) un no otras puses „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es jums vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4). Kristīgais hedonisms neietver kultūru, kur tu meklē apmierināt savas vēlmes, un tas dara tevi par tavu grēcīgo impulsu vergu. Kristīgais hedonisms pauž to, lai mēs nekļūstam līdzīgi šai pasaulei, bet tiekam pārveidoti, atjaunodamies savā garā (Romiešiem 12:2), lai mēs varētu ar prieku darīt mūsu Tēva gribu, kas ir debesīs. Saskaņā ar kristīgā hedonisma prieku, kas rodams Dievā, tad tā nav kāda papildus izvēle, ko varētu salīdzināt ar kristietības kūkas glazūru. Kad mēs to pārdomājam, tad saprotam, ka prieks Dievā ir glābjošās ticības būtiska daļa. 

Šodien es vēlos tev atklāt kristīgā hedonisma pamatu: Dieva laimi. Es mēģināšu apskatīt trīs novērojumus, kas atrodami Rakstos: 1) Dievs ir laimīgs, jo Viņam ir prieks Sevī. 2) Dievs ir laimīgs, jo Viņš ir suverēns. 3) Dieva laime ir pamats kristīgajam hedonismam, jo šis prieks plūst mums pāri žēlastībā. 

==== Dievam ir Prieks Sevī  ====

Pirmkārt, Dievs ir laimīgs, jo Viņam ir prieks Sevī. Dievs būtu netaisnīgs, ja Viņš visaugstāk vērtētu kaut ko citu nekā to, kas patiesi ir visvērtīgākais. Un Viņš ir visvērtīgākais. Ja Viņam nebūtu bezgalīgs prieks Savā godībā, tad Viņš būtu netaisnīgs, jo tas ir pareizi un taisnīgi – priecāties par kādu atbilstoši tā godības diženumam. Raksti ir piesātināti ar vārdiem, kas atklāj to, kā Dievs nelokāmi darbojas mīlestībā Savam godam. „Manis dēļ, jā, Manis dēļ Es to daru, lai Mans Vārds netop zaimots! Savu godu Es citam nedošu” (Jesajas 48:11). 

To pašu varam ieraudzīt, kad pārdomājam Dieva Tēva attiecības ar Dievu Dēlu. Tas ir noslēpums, kas ir ārpus visas cilvēciskās saprašanas. Un es atzīstu, ka mūsu teoloģiskās pūles aprakstīt Dieva apziņu un tās saistību ar Trīsvienību, ir gluži kā mazuļa neveiklie centieni stāstīt par savu tēti. Bet pat no bērnu un zīdaiņu mutes var nākt gudrība, kā to lasām Rakstos. Raksti māca, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir Dievs (Jāņa ev. 1:1). Un vēstulē Ebrejiem 1:3 teikts, ka „Viņš ir Dieva godības atspulgs un Viņa būtības attēls." 2.Korintiešiem 4:4 runāts par Kristus godību, kas ir Dieva attēls. No šīm Rakstu vietām mēs uzzinām, ka no mūžības Dievs Tēvs Savas godības atspulgu perfekti parādījis Sava Dēla personā. Tādēļ viens no vislabākajiem veidiem, kā mēs varam domāt par Dieva neizmērojami lielo laimi Savā godībā, ir domāt par to, kā Viņš priecājas par Savu Dēlu, kurš ir šīs godības atspulgs. Kad Jēzus ienāca pasaulē, Dievs Tēvs teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz kuru Man ir labs prāts” (Mateja ev. 3:17). Kad Dievs Tēvs ierauga Savas būtības godību Sava Dēla personā, tad Viņš ir bezgalīgi laimīgs. „Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika” (Jesajas 42:1). Tātad pirmais novērojums ir tāds, ka Dievs ir laimīgs, jo Viņam ir prieks Sevī, īpaši tāpēc, ka Viņa daba tiek atspoguļota Viņa mīļajā Dēlā. 

==== Dievs ir Suverēns  ====

Otrkārt, Dievs ir laimīgs, jo Viņš ir suverēns. Psalmā 115:3 teikts: „Mūsu Dievs ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara.” No šī panta mēs saprotam , ka Dievs ir suverēns, un tas dod Viņam tiesības un varu darīt to, kas Viņu iepriecina. Mūsu Dievs ir debesīs – Viņš ir pāri visām lietām un nav pakļauts nekam. Tāpēc Viņš dara to, kas Viņam patīk – Viņš vienmēr rīkojas tā, lai no tā gūtu vislielāko iespējamo prieku. Dievs ir laimīgs, jo Viņa taisnības darbi, kas vienmēr tiek veikti aiz mīlestības un lai nestu godu Sev, nekad nevar atrasties ārpus Viņa gribas. Jesajas 43:13 lasām: „Es esmu Dievs; un arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no Manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?” Jesajas 46:10 „Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!” Daniela 4:32 „Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?” Tādēļ mēs varam būt droši, ka Dievs ir bezgalīgi laimīgs, jo Viņam ir pilnīgas tiesības un vara kā Radītājam uzvarēt katru šķērsli, kas stājas ceļā Viņa priekam. 

Šajā brīdī ir vērts uzdot vēl kādu jautājumu – kā labs Dievs var būt laimīgs, kad pasaule ir cauršauta ar ciešanām un ļaunumu. Tas ir milzīgs un smags jautājums. Man par to domāt palīdz divas lietas. Viena ir tā, ka nav īpašas jēgas glābt Dieva reputāciju, sakot, ka Viņš patiesībā nekontrolē visu. Ja kāds būtu centies mani mierināt 1974.gada decembrī, kad mana mamma gāja bojā autobusu negadījumā, sakot: „Dievs negribēja, ka tā notiktu; tu joprojām vari uzticēties Viņam, Viņš ir labs”, tad es atbildētu: „Mierinājums man nenāk no domas, ka Dievs ir tik nespēcīgs, ka Viņš nevar nogrūst malā baļķi, kas uzkritis uz VW mašīnas.” Mans Dievs ir suverēns. Viņš paņēma manu mammu prom Savā noteiktajā laikā; un es ticu tagad, ka kādu dienu es redzēšu, ka tas bija labi. Jo es esmu mācījies caur Jēzu Kristu, ka Dievs ir labs. Bībelē atrodamais risinājums grēka problēmai ir tāds, kas neapzog Dievam Viņa suverenitāti. 

Vēl kāds novērojums, kas man palīdz šajā jautājumā ir tas, ka Dieva attieksme pret traģiskiem notikumiem ir atkarīga no tā, uz ko ir vērsts skatiens. Dievs nepriecājas par pašām sāpēm un ļaunumu. Ja Viņa skatiens ir sašaurināts un koncentrējas tikai uz to, tad Viņu var pārņemt riebums un bēdas. Bet, kad Viņš paplašina Savu redzesloku, ņemot vērā visas sakarības un notikuma ietekmes, pat ņemot vērā mūžības perspektīvu, tad šis notikums veido daļu no kāda raksta vai mozaīkas, kas Viņu iepriecina, un kas sakrīt ar Viņa gribu. Piemēram, Kristus nāve bija Dieva Tēva darbs. "Mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu . . . Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām."(Jesajas 53:4, 10). Protams, tad kad Dievs Tēvs redzēja Sava mīļotā Dēla sāpes un ciešanas, un ļaunumu, kas noveda Viņu pie krusta, Viņam nebija prieks par šīm lietām. Grēks pats par sevi un nevainīgo ciešanas pašas par sevi Dieva acīs ir pretīgas. Bet saskaņā ar Ebrejiem 2:10 Dievs Tēvs uzskatīja, ka plānā iederējās mūsu glābšanas Iesācēju padarīt pilnīgu caur ciešanām. Dievs vēlējās pieļaut to, kas šaurā redzeslokā bija Viņam pretīgs, jo, skatoties plašāk no mūžības perspektīvas, tas noderēja, lai atklātu Viņa taisnību (Romiešiem 3:25.) un vestu Savus ļaudis uz godību (Ebrejiem 2:10). Kad Dievs Savā viszinībā apskata glābšanas notikumu gaitu no vēstures sākuma līdz beigām, tad Viņam ir prieks par to, ko Viņš redz. Tādēļ mans secinājums ir tāds, ka nekas visā pasaulē nespēj sagraut Dieva galīgo prieku un laimi. Viņš bezgalīgi priecājas Savā paša godībā; un Savā suverenitātē Viņš dara to, kas Viņam labpatīk. 

==== Dieva Prieks Plūst Pāri Žēlastībā uz Mums  ====

Tas mūs tagad noved pie pēdējā novērojuma: Dieva prieks ir pamatā kristīgajam hedonismam, jo Viņa prieks plūst pāri žēlastībā uz mums. Vai vari iedomāties, kā tas būtu, ja Dievs, kurš pārvalda pasauli, nebūtu priecīgs? Kā būtu, ja Dievs būtu īgns, sabozies, depresīvs, līdzīgi kā angļu pasakā „Jack -and-beanstalk” milzis debesīs? Un kā būtu, ja Dievs būtu nomākts un drūms, un neapmierināts, un nospiests, un vīlies? Vai tad mēs varētu teikt līdz ar ķēniņu Dāvidu: "Ak, Dievs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens" (Psalmi 63:1)? Tas nebūtu jauki! Tad mēs attiektos uz Dievu līdzīgi kā mazi bērni attiecas pret drūmu un neapmierinātu tēvu. Viņiem nav prieks būt kopā. Viņi var vienīgi mēģināt izvairīties no tēva, varbūt izdarīt kādu labu darbu, lai palīdzētu viņam justies labāk. Tāpēc mēs secinām, ka kristīgā hedonisma pamatā ir fakts, ka Dievs ir bezgalīgi priecīgs, jo kristīgā hedonisma mērķis ir priecāties Dievā, priecāties par Viņu un baudīt sadraudzību ar Viņu. Bet mēs saprotam, ka bērni nevar priecāties par tāda tēva sabiedrību, kurš ir drūms un neapmierināts. Un tā – kristīgā hedonisma pamatā ir fakts, ka Dievs ir vislaimīgākais no visām būtnēm. 

Te būs vēl kāds cits skaidrojums. Lai grēcinieks meklētu prieku Dievā, viņam jābūt pārliecinātam, ka Dievs viņu neatstums, kad viņš nāks pie Dieva, meklējot piedošanu un sadraudzību. Kā mēs varam tikt iedrošināti, ka Dievs pret mums parādīs žēlastību, kad atgriežamies no grēkiem un meklējam prieku Viņā? Pārdomā šo iedrošinājumu no Jeremijas 9:23, "Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts", saka Tas Kungs. Dievs parāda žēlastību, jo tas Viņu iepriecina. Nekādi formāli principi vai likumi nav piespieduši Dievu nest glābšanu. Viņš ir tik piepildīts ar dzīvību un prieku Savā godībā, ka Viņa prieka kulminācija izpaužas pāri plūstošā žēlastībā uz mums. Mūsu pārliecības pamats par Dieva žēlastību ir tas, ka Viņš ir perfekts kristīgais hedonists. Viņš priecājas pāri visām lietām Savā dievišķajā pārākumā, un Viņa prieks ir tik pilnīgs, ka tas izpaužas tajā, ka Viņš dalās šajā priekā ar citiem. 

Ieklausieties perfektā hedonista, kas mīt Debesīs, sirdspukstos, lasot Jeremijas 32:40–41. Kāpēc Dievs dara labu? Kā Viņš darbojas, parādot tev mīlestību? Ieklausies: 
<blockquote>
Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis. ''Es priecāšos tiem labu darīt,'' un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ''ar visu Savu sirdi un dvēseli.''
</blockquote>
Dievs dara tev labu tāpēc, ka Viņam par to ir ļoti liels prieks! Ar visu Savu sirdi un visu Savu dvēseli Dievs turpina tev parādīt mīlestību. Dieva prieks, kas līst pāri priecīgā mīlestībā, ir kristīgā hedonisma pamats un piemērs. 

Es noslēgšu ar aicinājumu. Šie dārgie un pārsteidzošie Dieva labvēlības apsolījumi netiek piešķirti visiem. Ir kāds nosacījums. Šis nosacījums nav saistīts ne ar kādu darbu vai samaksu. Bezgalīgi laimīgajam augstākajam valdniekam nav vajadzīgs tavs darbs un Viņam jau pieder visi tavi resursi. Nosacījums ir tāds, ka tev jākļūst par kristīgo hedonistu – tev jāpārstāj censties samaksāt vai izdarīt kaut ko priekš Dieva, vai pat bēgt no Viņa, bet gan tā vietā sākt meklēt ar visu savu sirdi ne ar ko nesalīdzināmo prieku sadraudzībā ar dzīvo Dievu. 
<blockquote>
Viņam nav nekāda prieka par zirga stiprumu,<br> Viņš nesajūt nekādu patiku par vīra lieliem.<br> Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas,<br> kas cer uz Viņa žēlastību. (Psalmi 147:10–11)
</blockquote>
Lai iemantotu visus Dieva apsolījumus, tad visas cerības par laimi, ko esi licis uz sevi, savu ģimeni, darbu un brīvo laiku, tev ir jāmaina, liekot cerības uz Dievu. "Tam Kungam patīk tie, kas cer uz Viņa žēlastību." "Meklē savu prieku savā Kungā; tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas" (Psalmi 37:4). 

<br>