Aplūkot kodu

{{info|Love: The Labor of Christian Hedonism}}<br> 
<blockquote>
'''2 Korintiešiem 8:1-2, 8'''
</blockquote>
Dievam veltīta labvēlība, ko raksturo vienaldzīga attieksme, ir zaimošana. Ja tu nāc pie Dieva pienākuma pēc, piedāvājot Viņam savu draudzību kā balvu un nevis slāpstot pēc sadraudzības ar Viņu kā balvas, tad tu pacel sevi labdara lomā augstāk par Dievu, un pazemini Viņu par tādu, kam nepieciešama labvēlība – un tā ir zaimošana. Vienīgais veids, kā pagodināt Dievu, kuram nekā netrūkst, ir nākt pie Viņa ar prieku par to, ka pazīsti Viņu un esi Viņa mīlēts. Tā bija pagājušās nedēļas galvenā doma, un mēs to varētu saukt par vertikālo kristīgo hedonismu. Starp cilvēku un Dievu, uz dzīves ''vertikālās'' ass, dzīšanās pēc prieka nav tikai kaut kas apmierinošs, bet gan tas ir obligāti nepieciešams: "Priecājieties savā Kungā!" Cilvēka galvenais mērķis ir pagodināt Dievu, priecājoties Viņā mūžīgi. 

Bet kā ir ar ''horizontālo'' kristīgo hedonismu? Kā ir ar mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem? Vai vienaldzīga labvēlība ir ideāli cilvēku starpā? Vai arī šajā horizontālajā līmenī obligāti nepieciešama dzīšanās pēc prieka? Kristīgā hedonisma atbilde ir tā, ka ''dzīšanās pēc prieka ir būtisks motīvs ikvienam labam darbam. Vai citiem vārdiem sakot, ja tu pārstāj dzīties pēc pilnīga un ilgstoša prieka, tu nevari mīlēt cilvēkus vai uzpatikt Dievam.'' Es gribētu mēģināt parādīt no Rakstiem, kāpēc es ticu šim viedoklim, un pēc tam tikt galā ar dažām Rakstu vietām, kas izraisa problēmas, un tad noslēgt ar izaicinājumu pievienoties ilgai kristīgo hedonistu vēsturei, darot mīlestības darbu draudzē un pasaulē. 

==== Maķedoniešu Mīlestība  ====

Apskatīsim vispirms 2.Korintiešiem 8. Kādas iekšējas un ārējas darbības Pāvils sauc par ''mīlestību''? 
<blockquote>
Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs, jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā . . . To es nesaku pavēlēdams, bet ar centību, kas redzama pie citiem, gribēdams pārbaudīt jūsu ''mīlestību'', vai tā ir īsta. (8:1, 2, 8)
</blockquote>
Pāvils norāda uz maķedoniešiem kā piemēru par neviltotu mīlestību, lai redzētu, vai korintieši darīs to pašu. Kas tad ir mīlestība saskaņā ar 1. un 2.pantu? ''Pirmkārt'', tas ir Dieva žēlastības darba rezultāts: "Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs." ''Otrkārt'', šī pieredze ar Dievu piepildīja maķedoniešus ar prieka pārpilnību (2.p.). Ievēro, ka prieks neradās no tā, ka Dievs viņus būtu apveltījis ar materiālo bagātību. Patiesībā, saskaņā ar 2.pantu viņi atradās "lielā nabadzībā". Tādējādi viņu prieks nebija balstīts uz lietām, bet uz Dievu. ''Treškārt,'' viņu pāri plūstošais prieks plūda brīvprātīgi, kad Pāvils vāca ziedojumus svētajiem Jeruzalemē. Kāda tad ir šī mīlestība, ko Pāvils te redzēja? ''Mīlestība ir no Dieva plūstoša prieka pārpilnība, kas piepilda citu vajadzības.'' Ievēro 4.pantā: "Ar lielu sirsnību tie piedāvāja (tulk. piezīme: angļu val. „lūdza, lai pieņem”) savu kalpošanu svētajiem mīlestībā." Mēs nedrīkstam domāt, ka tad, kad viņi labprātīgi ziedoja, viņu saistība ar Dievu piespieda viņus rīkoties pret viņu lielāko vēlmi. Kad tavi bērni lūdz, lai tu vēl vienu reizi brauktu ar viņiem karuselī atrakciju parkā ("Tēti, nu lūdzu! Varam?"), tas nav tāpēc, ka viņus mudinātu morāle, kas ir pretstatā viņu vēlmēm. Kad maķedonieši—nabadzības piemeklētie maķedonieši—lūdza, lai Pāvils atļautu viņiem ziedot labdarībai, tad droši vien tas ir tāpēc, ka viņi vēlējās to darīt. Un, lai viņi būtu droši par šo savu soli, viņi atsakās no ēdiena, drēbēm, ko varētu nopirkt par šo naudu, tomēr šī pašaizliedzība nav kāda tukša rīcība vai pienākums, bez prieka sirdī. Viņi atsakās no prieka par vairāk ēdienu, lai varētu dalīties priekā ar citiem par Dieva žēlastību. Šie cilvēki ir tik piepildīti ar prieku Dievā, ka došana—pat savā nabadzībā—nav nasta, bet svētība. Viņi ir atklājuši kristīgā hedonisma darbību: MĪLESTĪBU! ''Mīlestība ir prieka pārpilnība Dievā, kas apmierina citu vajadzības.'' 

==== Mīlestība Ir Vairāk Nekā Darbība  ====

Es tik bieži esmu dzirdējis (no Joseph Fletchera ''Situāciju Ētika'' runātājiem kapelā Bēteles Koledžā), ka mīlestība nav tas, kā tu jūties; tas ir tas, kā tu rīkojies. Tā ir radikāli pārmērīga vienkāršošana! (Un tās saknes meklējamas teoloģijā, kas piekrīt tam, ka ir iespējama ētika bez garīgas jaunpiedzimšanas.) Kāpēc Pāvils 1.Korintiešiem 13:3 teica: "Ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka"? Tāpēc, ka patiesa mīlestība vienmēr ir kas ''vairāk,'' nekā tikai darbība. Pāvils nerunāja par maķedoniešiem kā par mīlestības piemēru tikai tāpēc, ka viņi bagātīgi deva. Viņš to darīja tāpēc, ka viņu ziedošana bija Dieva žēlastībā sakņota bagātīgā prieka pāri plūšana. Dāsna rīcība, kas neplūst no mūsu prieka par Dieva žēlastību, nav mīlestība. Vienīgā lieta, ko apustulis Pāvils sauc par mīlestību, kristīgā hedonisma darbība—tas ir, dāsna rīcība, kas nāk no cilvēka, kurš ir atradis savu piepildījumu Dievā un tagad vēlas to paplašināt, daloties ar citiem. 

Un tā, es ceru, ka jūs redzat, kāpēc es teicu, ka dzīšanās pēc prieka ir būtiska motivācija ikkatram labam darbam, un ja tu nedzenies pēc pilnīga un paliekoša prieka, tad tu nevari mīlēt cilvēkus un patikt Dievam. 

==== Dievs Mīl Priecīgu Devēju  ====

Paskatīsimies, vai to apstiprina arī citas Rakstu vietas. Pāvils turpina lūgt pēc ziedojumiem 2.Korintiešiem 9. Viņš šeit 7.pantā sniedz kādu visaptverošu principu: 
<blockquote>
Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.
</blockquote>
Ar to es vēlos teikt, ka Dievs nepriecājas, kad cilvēki dod bagātīgi, bet bez prieka. Kad cilvēki neatrod prieku savā kalpošanā, tad Dievs nepriecājas par viņiem. Viņu iepriecina priecīgi devēji, priecīgi kalpi. Tāpēc es teicu, ka, ja mēs nedzenamies pēc pilnīga un paliekoša prieka, tad mēs nevaram patikt Dievam. Dievam patīk priecīgi devēji. Ja mums ir vienalga par to, vai mēs darām labu darbu ar priecīgu sirdi, tad mēs esam vienaldzīgi pret to, kas patīk Dievam. Un Dievam patīk tas, ka mēs dodam ar prieku. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs esam kristīgie hedonisti horizontālā līmenī, savās attiecībās ar citiem, un vienmēr meklējam prieku došanā. 

==== Dievs Mīl Priecīgus Mācītājus  ====

Pārdomā 1. Pētera 5, kur Pēteris pamāca vecākos, kā veikt Dieva ganāmpulka ganīšanas kalpošanu. Pēteris attiecina to pašu principu uz draudzes mācītāju kalpošanu, ko Pāvils attiecināja uz finanšu pārvaldīšanu 2.Korintiešiem 8 un 9. 1.Pētera 5:2: 
<blockquote>
Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet ''no sirds.''
</blockquote>
To varētu sasummēt šādi: Dievs mīl priecīgu mācītāju. Dieva pavēle nav tikai, lai mēs darītu savu darbu, bet gan, ka mēs tajā arī atrastu prieku. Ja tu nemeklē savu kalpošanu tādēļ, ka sagaidi tajā atrast lielu prieku, tad tu nemeklē pildīt Dieva pavēli. Filips Brūks (Phillip Brooks), anglikāņu mācītājs Bostonā, pirms 100 gadiem, un "Ak, mazā, klusā Betlēme" autors, rakstīja par mācītāja amatu: 
<blockquote>
Es vēlreiz saku, ka, manuprāt, ja mācītājs vēlas būt veiksmīgs, tad ir ļoti būtiski, ka viņam ir prieks par savu darbu. Un es ar to domāju, ne tikai priecāties par šo domu, bet gan priecāties, to darot. Neviens, kuram šķiet nepatīkamas viņa darba detaļas, šo darbu nevar veikt labi ilgstoši, lai cik piepildīts viņš būtu ar labu apņemšanos. Viņš varbūt drosmīgi to uzsāks un pārvarēs to, kas nepatīk, bet viņš to nevarēs tā turpināt gadu no gada, dienu no dienas. Tādēļ, ja vari vienkārši baudīt to, ko dari kā mācītājs, rakstot ar lielu degsmi, spīdoši runājot, stāvot pūļu priekšā un aizkustinot viņus, sarunājoties ar jauniešiem, tad uzskati to kā būtisku tava spēka elementu, nevis tikai perfekti likumīgu prieku. Jo vairāk tu to baudi, jo labāk tu to veiksi vispār.
</blockquote>
Lai kalpotu draudzē vai pasaulē tādā veidā, kā tas ir Dievam patīkami, mums jātic un jādzenas pēc Jēzus vārdiem, ko Pāvils piemin Apustuļu darbos 20:35, lai iedvesmotu citu draudzes vecaju grupu: "Pieminiet Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: 'Svētīgāk ir dot nekā ņemt.'" Kad Pāvils saka, "Pieminiet šo apsolījumu!" viņš noteikti domā, ka tam kā apzinātam mūsu kalpošanas stimulam, ir liela vērtība. Viņš noteikti domā, ka mūsu augstsirdības (devīguma) morālā vērtība netiek sabojāta, ja mēs dzenamies pēc tās hedonistiski. Nav nepareizi vēlēties un dzīties pēc svētības, ko Jēzus apsolīja, teikdams: "Ir svētīgāk dot nekā ņemt." 

==== Nesamierinies ar Mazāku Prieku  ====

Šķērslis, kas traucē mīlēt citus cilvēkus, ir tas pats, kas traucē pielūgt Dievu. Tas, kas mūs attur no paklausības pirmajai (vertikālajai) pavēlei, ir tas pats, kas attur mūs paklausīt otrajai (horizontālajai) pavēlei. Šķērslis ''nav'' tas, ka mēs visi cenšamies atrast prieku sev, bet gan, ka mēs visi daudz par ātru samierināmies ar mazu prieku. Mēs neticam Jēzum, kad Viņš saka, ka dzīvei, kas veltīta palīdzēt citiem, ir lielāka svētība, vairāk prieka, tā ir piepildīta un patīkamāka, nekā dzīvei, kas veltīta mūsu materiālajam komfortam. Un tādēļ šīs ilgas pēc piepildījuma (saskaņā ar Jēzu) , kam vajadzētu mūs virzīt uz dzīves vienkāršību un mīlestības darbiem, tā vietā tiek aizstātas ar caurām bākām, kurās ir amerikāņu labklājība un komforts. Vēsts, ko vajadzētu skaļi saukt no IDS torņa (Minesotā) un Lielpilsētas Centra (City Center) augšgala, lai to dzirdētu amerikāņu prieka-meklētāji, ir šī: "Amerikāņi, jūs ne tuvu neesat pietiekoši hedonistiski!" 
<blockquote>
Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. (Mateja 6:19, 20)
</blockquote>
Pārstāj būt apmierināts ar 5.25% niecīgu prieka guvumu, ko apēd inflācijas kodes un nāves rūsa. Ieguldi zilajā mikroshēmā, augstā guvumā. Dzīve, kas veltīta materiālajam komfortam un piedzīvojumiem, ir pielīdzināma naudas izmešanai žurku alā. Bet vienkāršota dzīve mīlestības dēļ dod prieka dividendes, kas ir nepārspējamas un nebeidzamas. Klausies, ko saka Tas Kungs: 
<blockquote>
Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. (Lūkas 12:33)
</blockquote>
Brāļi un māsas, vēsts, ko mēs varam teikt pasaulei, ir EVAŅĢĒLIJS! Tā ir ''labā'' ziņa! "Atstājiet caurās akas, kurās liekat īslaicīgu prieku, kas nedod piepildījumu. Nāciet pie Kristus, kura klātbūtnē ir prieka ''pilnība,'' kas nebeidzas. Pievienojieties mums kristīgā hedonisma darbā. Jo Tas Kungs ir runājis: svētīgāk ir mīlēt nekā dzīvot greznumā." 

==== Hedonistiskā Vēsts Ebrejiem  ====

Izlasīsim kopā no vēstules Ebrejiem 10:32–34. Es gribu, lai jūs redzētu, kā prieka pārpilnība par bagātību debesīs deva mīlestību pirmajiem kristiešiem, ejot cauri lielām vajāšanām. 
<blockquote>
Atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.
</blockquote>
Šiem kristiešiem bija tā pati motivācija, kalpojot cietumā, kā maķedoniešiem (2.Korintiešiem 8:1–8) sniedzot palīdzību nabadzīgajiem. Viņu prieks Dievā plūda pāri mīlestībā uz citiem. Viņi skatījās paši uz savām dzīvēm un teica: "Tā Kunga žēlastība ir labāka par dzīvību" (Ps. 63:4). Viņi skatījās uz visiem saviem īpašumiem un mantām un teica: "Mums ir manta debesīs, kas ir labāka un paliekošāka par visu šo." Tad viņi paskatījās viens uz otru un teica: 
<blockquote>
Palaid vaļā savas mantas un cilvēkus<br> Arī šo mirstīgo miesu;<br> Miesu var nokaut,<br> bet Dieva patiesība paliek,<br> Viņa valstība ir mūžīga.
</blockquote>
Un ''ar prieku'' viņi atteicās no visa, kas viņiem bija un sekoja Kristum cietumā, lai apciemotu savus brāļus un māsas (Lūkas 14:33). ''Mīlestība ir prieka pārpilnība Dievā, kas piepilda citu vajadzības. '' 

Tad, lai noskaidrotu galveno domu, vēstules Ebrejiem autors minēja Mozu kā piemēru kristīgajam hedonismam 11.nodaļā, 24–26.p. Ievēro, cik līdzīga motivācija bija pirmajiem kristiešiem 10.nodaļā maķedoniešiem 2. Korintiešiem 8. 
<blockquote>
Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu brīdi baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.
</blockquote>
Šīs grāmatas autors runā par kristīgo hedonismu viscaur vēstulei. 10:34 viņš saka, ka kristiešu vēlēšanās pēc labākas un paliekošas mantas izpaudās pāriplūstošā priecīgā mīlestībā, un tā maksa bija atteikties no saviem īpašumiem. 11:6 viņš saka, ka mēs nevaram izpatikt Dievam, ja nenākam pie Viņa pēc atalgojuma, kas ir sadraudzība ar Viņu. 11:16 viņš uzslavē ciltstēvus, jo viņi "tiecas pēc labākas tēvijas. ''Tāpēc'' arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu." Un 11:24–26 Mozus ir varonis, jo viņa mīlestība uz debesu atalgojumu izpaudās tādā priekā, ka viņš Ēģiptes mantas uzskatīja par nieku un sasaistījās mīlestībā uz Dieva tautu uz mūžiem. Un 12:2 autors sniedz vislielāko piemēru: 
<blockquote>
Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam ''sagaidāmā prieka'' vietā krustu ir pacietis.
</blockquote>
Lielākais mīlestības darbs, kas jebkad ticis paveikts, bija iespējams tāpēc, ka Jēzus tiecās pēc vislielākā prieka, kādu varētu iedomāties: vārdu sakot, prieku tikt paaugstinātam pie Dieva labās rokas, atpirkto cilvēku pulkā. 

==== Kā ar Sevis Aizliegšanu?  ====

Šis Jēzus piemērs dod mums labu iespēju tikt galā ar dažiem redzami pretrunīgiem tekstiem, kas bieži tiek minēti, runājot par kristīgo hedonismu. Piemēram, 1.Korintiešiem 13:5 teikts: "Mīlestība nemeklē savu labumu." Un 1.Korintiešiem 10:24 teikts: "Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu (burtisks tulkojums). Un Romiešiem 15:1–3 teikts: 
<blockquote>
Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā ir rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krita uz Mani.
</blockquote>
Vai šīs Rakstu vietas ir pretrunā kristīgajam hedonismam? Es tā nedomāju. Kad Pāvils saka: "Mīlestība nemeklē savu labumu.", tad, protams, viņš ar to nedomā, ka mīlestība nepriecājas, kalpojot citiem. (Sk. Romiešiem 12:8.) Protams, ka viņš ar to nedomā, ka, ja es vēlos sludināt tādēļ, ka mani saviļņo stāstīt labo vēsti par Dievu, tad tā nevar būt mīlestības rīcība. Viņš turpina šo domu, sakot: "Mīlestība cer uz visu" (1.Korintiešiem 13:7). Bet, kas tad ir cerība, ja ne tas, ka sagaidām, ka notiks kaut kas prieku nesošs? Ja mēs pieļaujam, ka Pāvils šeit izsaka šaubas, un nevis nemainīgi pieņemam, ka viņš izsaka pretrunīgas lietas, tad vienkārši visu šo "problemātisko" tekstu nozīme ir tā, ka kristiešiem nevajadzētu dzīties pēc sava personīgā, ierobežotā prieka, ka mums nevajadzētu sagādāt prieku sev ar materiālo komfortu uz mīlestības rēķina. Mums vajadzētu pievienoties Jēzum pa Kalvarijas ciešanu, kauna un vienkāršības ceļa. Tomēr ne ar nepatiku, nedz arī kurnēšanu. Nē, mums jāpievienojas Kungam šajā mīlestības ceļā ar skatienu uz prieku, kas mūs sagaida; tāpēc, ka Dievs mīl ''priecīgus'' devējus; tāpēc ka Dievs mīl ''dedzīgus'' mācītājus; tāpēc, ka ir ''svētīgāk'' dot nekā ņemt; tāpēc ka ciešanas ar Kristu ir ''lielāka bagātība'' nekā Ēģiptē baudāmā īslaicīgā laime; tāpēc ka, ja mēs zaudējam savu dzīvību Viņa dēļ, mēs to ''iegūstam'' uz mūžu. 

Jā, Bībelē ir atrodama mācība par sevis aizliegšanu. Mums ir jāaizliedz savu smilšu pamatu, lai varam celt uz klints; mums ir jāaizliedz sev slavas saņemšana no cilvēkiem, lai varam baudīt atzinību no Dieva; mums jāaizliedz sev dārgumi, ko saēd kodes, lai mums būtu mūžīga bagātība; mums jāaizliedz sev uz cilvēkiem balstīta drošība, lai varam izbaudīt drošību Dievā; mums jāaizliedz sev bezmēra ēšana un dzeršana, lai varam būt viesi vislielākajā un ilgākajā banketā visā visumā; mums jāaizliedz paļaušanās uz sevi, lai varam teikt: "Tas Kungs ir mans Gans, man netrūkst nenieka." Nekad, NEKAD Dievs nelūdz tev aizliegt sev lielāku vērtību, lai iegūtu kaut ko mazāk vērtīgu. Tieši tas ir grēks. Tieši otrādi – vienmēr, VIENMĒR Dievs mūs aicina atdot otrās šķiras, īslaicīgu, nepiepildošu prieku, lai mēs iegūtu pirmās šķiras, mūžīgu un piepildošu prieku. Pēc šī vertikālā pieprasījuma svinēt kristīgo hedonismu pielūgsmē, nāk pieprasījums horizontālā plaknē kristīgā hedonisma darbā, kas izpaužas mīlestībā. Un šī secība ir izšķiroši svarīga, jo mīlestība ir pāri plūstošs Dievā sakņots prieks, kas apmierina citu vajadzības. 

==== "Ja vien Es Varu Kādu Mīlēt, tad Būšu Laimīgs"  ====

''Daudzi svētie'' cauri gadsimtiem ir atklājuši, ka dzīšanās pēc prieka ir būtiskākā motivācija ikkatram labam darbam, un ja tu pārstāj dzīties pēc pilnīga un ilgstoša prieka, tad tu nevari mīlēt cilvēkus, nedz arī izpatikt Dievam. Džordžs Millers (George Müller) no Bristoles rakstīja: "Skaidrāk kā jebkad iepriekš es redzēju, ka pirmā un galvenā lieta, kas man jāievēro katru dienu, ir darīt laimīgu savu dvēseli savā Kungā". (''Autobiogrāfija'', 52.lpp.). Un viņa iegūtais prieks Dievā izplūda mīlestības dzīvē uz bāreņiem Anglijā. 

Hjūdsona Teilora (Hudson Taylor) dēls runā par viņu vēlākos gados: "Es nekad neupurējos." Un tālāk viņa dēls komentē: "Tas, ko viņš teica, bija patiesība, jo kompensācijas bija tik īstas un paliekošas, ka viņš piedzīvoja to, ka atdodot kaut ko neizbēgami nozīmē saņemt, ja cilvēkam ir sirds uz sirdi attiecības Dievu." (''Hudson Taylor's Spiritual Secret'', p. 30). Un no šīs sirds, kas saņem prieku Dievā, ir radušās miljoniem draudzes Ķīnā, ko redzam šodien. 

Džonatans Edvards (Jonathan Edwards) , kura sludināšana aizsāka pirmo Lielo Atmodu Amerikā 1740-tajos gados, pieņēma kādu lēmumu studējot koledžā: "Mēģināt iegūt sev , cik vien iespējami lielu laimi un prieku, kas balstīts citā pasaulē, ar visu savu spēku, enerģiju un aizrautību, jā, pat ar varu, es esmu spējīgs vai arī varu pielikt pūles to sasniegt jebkādā veidā, ko varētu iedomāties" (''Works'', vol. 1, p. xxi). 

Un 1980.gadā es dzirdēju kādu jaunu palīgmācītāju Ciānas Baptistu Draudzē, runājot Viesmīlības Namā (Hospitality House), kur viņš bija iepazinis To Kungu kā viens no lielpilsētas bērniem. Tagad pēc semināra beigšanas Kalifornijā, viņš bija atgriezies strādāt Mineapolisē. Un viens no teikumiem, ko atceros, bija šis: "Ja vien es varu mīlēt kādu, tad es būšu laimīgs." Tas ir labs noslēgums, komentējot Jēzus teiktos vārdus: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt." Dzīsimies pēc tā ar visu savu sirdi šajā Betlēmes draudzē. 

<br>