Pielūgsme: Kristīgā Hedonisma Svētki

No ''Gospel Translations Latvian''

---

Pašreizējā versija, 17:46, 26 jūlijā 2011

Psalmi 63:5-6

Sacelšanās pret hedonismu daudzās draudzēs ir apslāpējusi pielūgsmes garu. Ja tev ir uzskats, ka augstas morāles rīcībā nedrīkst būt savtīgas intereses, tad pielūgsme, kas ir viena no augstākās morāles rīcībām, ko cilvēks varētu veikt, jāizpilda vienkārši kā pienākums. Un, kad pielūgsme tiek reducēta līdz pienākumam, tad tā pārstāj eksistēt. Viens no lielākajiem pielūgsmes ienaidniekiem mūsu draudzēs ir mūsu šķīstība, kas tiek nepareizi novirzīta. Mums ir neskaidrs priekšstats par to, ka meklēt savu prieku nozīmē grēkot, un tādējādi šī šķīstība uzceļ sienas mūsu sirds ilgām un noslāpē pielūgsmes garu. Jo, kas gan ir pielūgsme, ja ne mūsu priecāšanās par Dieva godības banketa svētkiem?

Pielūgsme ir iekšēja sajūta un ārēja rīcība, kas atspoguļo Dieva vērtīgumu. Un iekšējā sajūta ir būtība tam visam, jo Jēzus teica:

Šie cilvēki godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu prom no Manis; bet velti viņi Mani godā.

Satura rādītājs 1 Trīs Veidi, kā Sirds Reaģē uz Pielūgsmi 2 Liels Šķērslis Ceļā uz Pielūgsmi 3 Kristīgo Hedonistu Pielūgsme 4 Četri Iebildumi pret Kristīgo Hedonismu 5 Atver Savas Acis uz Dieva Godību

Trīs Veidi, kā Sirds Reaģē uz Pielūgsmi

Pielūgsme ir veltīga, tukša, tā nav nekas, ja sirds netiek sakustināta. Un es domāju, ka ir iespējams vispārēji aprakstīt, ko sirds piedzīvo pielūgsmē. Vispārīgi ir trīs veidi, kādos sirds var reaģēt uz pielūgsmi Dievam, un parasti tie pārklājas un eksistē vienlaicīgi.

1) Sirds var priecāties par Dieva godības bagātībām.

Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. (Psalmi 63:6,7)

2) Sirds var ilgoties pēc tā, lai šis prieks kļūtu dziļāks, intensīvāks un noturīgāks.

Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā? (Psalmi 42:2,3)

3) Sirdī ir nožēla ar skumjām tad, kad tā nejūt prieku par Dievu, nedz arī ilgas pēc šī prieka Dievā.

Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. (Psalmi 73:21, 22)

Liels Šķērslis Ceļā uz Pielūgsmi

Ja tu nejūti prieku par Dieva godības bagātībām, un nejūti nekādas ilgas redzēt un iepazīt Dievu vairāk, un nejūti skumjas par to, ka tavas ilgas un prieks ir tik niecīgi, tad tu nepielūdz. Vai tad nav skaidrs, ka cilvēks, kas domā par šķīstību kā savu interešu pārvarēšanu un kas domā par netikumu kā sava prieka meklēšanu, gandrīz nebūs spējīgs pielūgt. Jo pielūgsme visaugstākajā mērā ir hedonistisks dzīves notikums, un to nevajadzētu sabojāt ne ar vismazāko domu par vienaldzību. Lielais šķērslis ceļā uz pielūgsmi nav tas, ka mēs meklējam patīkamo, bet gan, ka mēs esam gatavi samierināties ar nožēlojami niecīgiem priekiem. Jeremija to izteica šādi:

“Mana tauta ir pārmainījusi savu vareno Dievu pret bezspēcīgiem elkiem! Šausminieties par to, debesis, un drebiet un sastingstiet izbrīnā!” saka Tas Kungs. “Jo Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni.” (Jeremijas 2:11–13)

Lielākais šķērslis uz pielūgsmi starp Dieva cilvēkiem nav tas, ka mēs vienmēr meklētu, lai mūsu pašu vajadzības tiktu apmierinātas, bet gan tas, ka mūsu meklēšana ir tik vāja un mēs tajā neieliekam visu savu sirdi, ka rezultātā samierināmies ar maziem malciņiem no caurām mucām, kaut patiesībā tepat līdzās aiz nākamā paugura atrodas dzīvā strūklaka.

Viens no maniem visnozīmīgākajiem padomdevējiem kristīgajā hedonismā ir bijis K.S.Luiss. Es atceros, cik liels bija mans atklājums 1968.gadā, kad lasīju pirmo lapu no viņa sprediķa “Godības Smagums”. Tas nav nekas vairāk par to, ko teicis Jeremija, tikai pateikts mūsdienīgākā valodā.

Ja tu šodien veiktu aptauju 20 cilvēku starpā, kas pēc viņu domām ir augstākais tikums, tad 19 no viņiem atbildētu – Nesavtība. Bet, ja tu šo pašu jautājumu uzdotu gandrīz jebkuram vecākam kristietim, tad viņš atbildētu – Mīlestība. Vai vari pamanīt, kas ir noticis? Pozitīvo lietu ir nomainījusi negatīva lieta. Nesavtīguma negatīvais ideāls sevī ietver ieteikumu, kas galvenokārt nav paglabāt labās lietas priekš citiem, bet gan iztikt pašiem bez labajām lietām., tā it kā svarīgākā doma būtu nevis viņu laime, bet atturība. Es nedomāju, ka tāds ir kristiešu Mīlestības tikums. Jaunajā Derībā tiek daudz runāts par sevis aizliegšanu, tomēr ne par tādu sevis aizliegšanu, kas ar to arī beidzas. Mēs esam aicināti aizliegt sevi un ņemt savu krustu, lai tādā veidā varētu sekot Kristum; un gandrīz jebkurš apraksts par to, ko mēs beigās iegūsim, ietver aicinājumu uz vēlmi. Ja modernajā apziņā slēpjas doma par to, ka vēlēties savu labumu un no sirds cerēt uz labuma baudīšanu, ir slikta lieta, tad, manuprāt, šī doma ir ieslīdējusi no Kanta un stoiķu mācības, un tai nav nekāda sakara ar kristīgo ticību. Patiešām, ja mēs pārdomājam nekaunīgos atmaksas solījumus un šaubīgos atalgojumus, kas apsolīti evaņģēlijos, tad varētu likties, ka mūsu Kungs atklāj, ka mūsu vēlmes ir nevis pārāk stipras, bet gan pārāk vājas. Mēs esam svārstīgi radījumi, kas sevi muļķo ar stipriem dzērieniem un seksu, un ambīcijām, kaut patiesībā mums tiek piedāvāts bezgalīgs prieks, līdzīgi kā nezinošs bērns, kurš grib taisīt smilšu kūkas kādā graustu rajonā, jo viņš nespēj iedomāties, ko nozīmē piedāvājums doties izbraucienā pie jūras. Mēs pārāk ātri un lēti tiekam apmierināti.

Tā ir, vai ne? Mūsu vēlme iegūt laimi ir pārāk vāja. Mēs esam apmierināti, kad mums ir māja, ģimene, jauni draugi, darbs, televizors, mikroviļņu krāsns, Apple II dators, ik pa reizei varam doties kādā izbraukumā, mums ir ikgadējs atvaļinājums. Mēs tik ļoti esam pieradinājuši sevi pie maziem, neaizraujošiem, īslaicīgiem un nepilnvērtīgiem priekiem, ka mūsu spēja iegūt patiesu prieku ir sarāvusies čokurā. Un līdz ar to ir sarāvusies arī mūsu pielūgsme.

Kristīgo Hedonistu Pielūgsme

Bet man ir kāds sapnis par Betlēmes Draudzi un to, kāds pielūgsmes dievkalpojums gan tas būtu, ja ikviens, kas to apmeklē, būtu kristīgais hedonists. Es sapņoju par 1 stundu nedēļā, kas būtu pilnīgi citādāka nekā pārējās stundas; iknedēļas kopīga tikšanās ar dzīvo Dievu. Telpa piepildīta ar cilvēkiem, kas no visas sirds dziļumiem sauc:

Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens. (Psalmi 63:2)

Es sapņoju, kad sapulcētos cilvēki, kam patīk kristīgā sadraudzība un sarunas, bet kas šo sarunu dziļuma dēļ, to noliek malā uz vienu stundu un ērģeļu skaņu pavadījumā neviltotā pazemībā nekaunoties noliecas lūgšanā, lai Svētais Gars varētu nonākt pār pielūgsmi un ar Savu spēku satricinātu šo vietu. Es sapņoju par ticīgo ģimenes sapulcēšanos svētdienas rītā, kad viņi būtu patiesi laimīgi Dievā līdzīgi kā ģimenes savā pirmajā atvaļinājuma dienā, vai arī, sēžot pie mielasta galda Pateicības vakariņās, vai arī pie Ziemassvētku eglītes saņemot dāvanas. Priecīgas sirdis, bez važām, brīvas, lai sauktu "Āmen!", kad koris mūs pieved pie Dieva, vai kad ērģeļu slavas dziesmas teic tronī sēdošo ķēniņu Ķēniņu, vai arī kad mācītājs runā par kādu nesalīdzināmu evaņģēlija patiesību. Es sapņoju par kādu stundu kopā, kad ledus sirdīs tiek izkausēts, un vecās strutojošās brūces tiek dziedinātas Tā Kunga prieka siltumā. Stunda ar Dievu, kad nomocītie svētie tiek piepildīti ar Kunga spēku, lai pirmdien ierastos savā darbā atjaunoti un spēcīgi. Es sapņoju par cilvēkiem, kas sapulcējušies un ir izsalkuši dzirdēt Dieva Vārdu, un radīt priecīgu troksni Dievam par glābšanu ar dziesmām un ērģelēm, un klavierēm, un trompetēm, flautām un stīgu instrumentiem, un cimbālēm un saucieniem. Es sapņoju par vienu stundu nedēļā ar jums, kad mēs kopā satiekamies ar Dievu tādā reālā un skaidrā veidā, ka ienākot svešinieks teiktu: "Patiesi, Dievs ir šajā vietā!"

Tas nav vienkārši sapnis. Tā ir Dieva griba par mums un tas notiek. Kāds vīrs atnāca pie manis pagājušajā nedēļā, kurš pāris reizes bija apmeklējis mūsu rīta dievkalpojumus. Viņš vienkārši gribēja mani iedrošināt turpināt iet uz priekšu, un tad viņa acis piepildīja asaras un viņš teica: "Es biju pārsteigts, jo es zinu, cik tālu mums jāiet.” Kā jauns ticīgais viņš bija uzaudzināts ļoti neformālā mājas draudzē. Tad es teicu: "Tad laikam mūsu dievkalpojums jums šķiet nebrīvs, jo mums viss ir diezgan izplānots." Bet viņš teica: "Nē, nē. Runa nav par formu vai struktūru. Runa ir par to, vai tajā ir dzīvība, vai vadītāji un pārējie draudzē tiešām satiekas ar Dievu." Un viņam ir taisnība. Pastāv mirušas harizmātiskās draudzes, kā arī dzīvas liturģiskās draudzes. Forma ir tikai kā vilciena sliedes, lai noturētu mūs visus pareizā virzienā; tas, vai pielūgsmes dzinējs skrien ātri kā lode pa šīm sliedēm vai arī tas nekustīgi stāv pie vilcienu stacijas, ir atkarīgs no tā, vai mēs esam kristīgie hedonisti vai nē.

Četri Iebildumi pret Kristīgo Hedonismu

Tātad, ko mēs varam darīt, lai šis sapnis kļūtu par īstenību Betlēmes Draudzē? Divas lietas: viena ir saistīta ar intelektu, otra – ar emocijām. Mums būs jābūt intelektuāli pārliecinātiem, ka iebildumi pret kristīgo hedonismu ir nederīgi; un mums būs jāpamodina jaunas un spēcīgas emocijas savās sirdīs uz Dievu. Ļaujiet man nosaukt četrus iebildumus pret kristīgo hedonismu, jo tie ir saistīti ar pielūgsmi.

1)Pirmkārt, kristīgais hedonisms nenozīmē, ka Dievs kļūst par līdzekli, kas palīdz mums iegūt pasaulīgos priekus. Tas prieks, ko meklē kristīgais hedonists, ir prieks, kas ir pašā Dievā. Viņš ir galapunkts mūsu meklējumiem pēc prieka, un nevis līdzeklis, kas ved uz tālāku, citu galapunktu. "Ak, kaut es nokļūtu pie Dieva altāra, pie Dieva, kas man piešķir prieka pilnu sajūsmu!" (Psalmi 43:4). Viņš ir mūsu prieka pilnā sajūsma, nevis zelta ielas, vai atkal satikšanās ar savējiem, vai kāda cita svētība uz zemes vai no debesīm. Pagājušajā nedēļā es runāju no vēstules ebrejiem 11:6 par to, ka tu nevari izpatikt Dievam, ja vien tu nenāc pie Viņa saņemt atalgojumu, un šodien es vēlreiz uzsveru, šis atalgojums ir sadraudzība ar pašu Dievu.

2) Otrkārt, kristīgais hedonisms pievērš uzmanību tam, ka koncentrēšanās uz sevi nogalina prieku un tādējādi tā nogalina arī pielūgsmi. Tiklīdz tu vērs savas acis uz sevi un sāc apzināties, ka piedzīvosi prieku, tajā mirklī šis prieks pazūd. Kristīgais hedonists apzinās, ka prieka noslēpums ir aizmirst par sevi. Jā, tā ir, ka mēs apmeklējam Mākslas Institūtu Mineapolisē, lai iegūtu prieku, aplūkojot gleznas. Tomēr kristīgā hedonisma padoms ir: Pievērst visu savu uzmanību gleznām, nevis savām emocijām, citādi viss šis piedzīvojums tiks sabojāts. Tādējādi, pielūgsmē radikāli jāpievēršas Dievam nevis sev.

3) Treškārt, kristīgais hedonisms neveido dievu, kas rodas no patīkamām sajūtām. Tas apgalvo, ka tu jau esi izveidojis dievu no tā, kur tu rodi vislielāko prieku.

4) Ceturtkārt, kristīgais hedonisms nenoliek mūs augstāk par Dievu, kad mēs meklējam Viņu savas intereses vadīti. Pacients nav lielāks par savu ārstu, jo viņš dodas pie ārsta, lai saņemtu palīdzību. Bērns nav lielāks par savu tēvu, kad viņš vēlas kopā paspēlēties. Iedomājies, ka es 21.decembrī pārnāktu mājās ar 15 skaistām rozēm garos kātos, ko gribētu pasniegt Noēlai, atzīmējot mūsu kāzu gadadienu. Un, kad viņa teiktu: "Rozes ir tik skaistas, paldies!", tad es atbildētu: "Nepievērs tām uzmanību. Tas ir mans pienākums." Tajā brīdī izgaistu visas morālās vērtības. Jā, tas ir mans pienākums, bet, ja vien mani nemudina patika pret viņu kā cilvēku, kas liek man rīkoties spontāni, tad šī mana pienākuma rīcība pazemina viņu. Tā ir lieta, kam ir jātiek mainītai mūsu pielūgsmē. Mēs pazeminām Dievu, rīkojoties tā, it kā tā būtu pielūgsme, bet nepriecājamies par Viņu kā personu. Mana sieva tiek paaugstināta, nevis pazemināta, kad es viņai saku: "Es vēlos šovakar ar tevi kaut kur aiziet divatā tāpēc, ka man ir liels prieks būt ar tevi." Galvenais cilvēka mērķis nav tikai pagodināt Dievu un priecāties par Viņu mūžīgi. Kad mēs nepriecājamies par Viņu, tad mēs Viņu arī nepagodinām. Tāpēc es teikšu vēlreiz, ka mans sapnis, lai Betlēmes Draudze kļūtu par vietu, kur cilvēki pielūdz, būs patiess tikai tad, ja mēs kļūsim par kristīgiem hedonistiem, kuri nav apmierināti ar smilšu kūkām graustu rajonā.

Atver Savas Acis uz Dieva Godību

Es ceru, ka pirms mēs pabeidzam šo ciklu, jūsu prāts par to būs pārliecināts. Tomēr ar to vien nepietiek. Lai kļūtu par tautu, kas pielūdz, mūsu sirdīs jātiek pamodinātām jaunām un spēcīgām emocijām uz Dievu. Ja mēs neattīstām Dieva doto emociju un iztēles spēku, tad tie ies mazumā un nomirs, un līdz ar to arī mūsu pielūgsme. Neļausim, lai ar mums notiek tas pats, kas notika ar Kārli Darvinu. Savas dzīves noslēgumā viņš uzrakstīja saviem bērniem veltītu autobiogrāfiju, kur izteica vienu lietu, ko nožēlo. Tur bija teikts:

Līdz apmēram 30 gadu vecumam dažādas formas dzeja . . . sniedza man lielu prieku . . . Agrāko laiku gleznas deva man neizmērojamu (prieku) un mūzika – ļoti lielu baudu. Bet tagad jau daudzus gadus es nevaru paciest pat vienu rindiņu dzejas . . . Man arī gandrīz ir zudis prieks par gleznām vai mūziku . . . Man vēl joprojām sagādā nedaudz baudas skaistas dabas ainavas, bet tās vairs neizraisa tik dziļu prieku kā kādreiz. . . Šķiet, ka mans prāts ir kļuvis kā gaļas mašīna, kas no vienas lielas faktu kolekcijas izmaļ vispārējus likumus.

Brāļi un māsas, lūdzu, neļaujiet, lai tas notiek ar jums! Neļaujiet, lai jūsu kristietība veidojas no vienmuļas no Bībeles faktu kolekcijas ņemto vispārējo doktrīnas likumu pārstrādes. Neļaujiet, lai atdziest jūsu pirmā mīlestība! Neļaujiet, lai nomirst bērnišķīgā apbrīna. Neļaujiet, lai ainava, dzeja un mūzika, kas raksturo tavas attiecības ar Dievu, samazinātos un zaudētu nozīmi. Tev ir liels potenciāls piedzīvot tādu prieku, par kuru tu vari tikai nojaust. Dievs to var darīt par realitāti. Atver savas acis uz Viņa godību. Tā ir tev visapkārt. "Debesis izteic Dieva godību un pamati sludina Viņa roku darbu."

Dievs var atmodināt tavu sirdi, ja tu to Viņam lūgsi un meklēsi Viņu kā apslēptu dārgumu. Pagājušajā pirmdienā es atrados lidmašīnā, ceļā atpakaļ uz Čikāgu. Es biju gandrīz vienīgais pasažieri, tāpēc apsēdos pie loga austrumu pusē. Pilots ziņoja, ka virs Mičiganas ezera un Viskonsinas štata ir viesuļvētra, tāpēc viņš virzīsies uz rietumiem. Es tur sēdēju, raugoties pilnīgā tumsā, kad pēkšņi visu debesjumu piepildīja spoža gaisma un baltu mākoņu mutulis parādījās zem lidmašīnas un tad maz pamazām pazuda. Sekundi vēlāk milzīgs balts gaismas virpulis eksplodēja no ziemeļiem uz dienvidiem pāri visam horizontam, un mirkli vēlāk viss atkal kļuva tumšs. Drīz pēc tam zibeņošana bija gandrīz nepārtraukti un gaismas vulkāni uzplaiksnīja no mākoņu veidolā redzamajām aizām un tālajām baltajām kalnu grēdām. Es tur sēdēju, šūpodams savu galvu neticībā. "Kristu, ja viss šis ir tikai dzirkstele, ko rada Tava zobena asināšana, tad kāda gan būs tā diena, kad Tu parādīsies!" Un tad es atcerējos mūsu Kunga vārdus:

Kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. (Mateja ev. 24:27)

Un pat arī tagad, kad atsaucu atmiņā to skatu, vārds „godība” mani piepilda ar sajūtām, un es pateicos Dievam, ka Viņš atkal un atkal ir pamodinājis manu sirdi, lai tā slāptu pēc Viņa, pēc pielūgsmes Viņam. Un Viņš to darīs arī tavā dzīvē, ja tu patiesi to vēlēsies.