Gospel Translations Latvian - Lietotāja devums [lv]

Elku mijkrēslis

2011-08-31T19:24:37Z

Pcain:

{{info|Twilight of the Idols}} 

Deviņpadsmitā gadsimta filozofs Frīdrihs Nīče ir pazīstams ar savu izteikumu, ka ‘Dievs ir miris’. Šis īsais domugrauds nebūt neizklāsta visu stāstu. Pēc Nīčes domām, iemesls Dievības nozušanai bija žēlsirdība. Viņš teica: „Dievs ir miris. Viņš nomira no žēluma.” Bet pirms Dievs, kurš bija judeo-kristiešu Dievs, iznīka, pēc Nīčes domām, vēl eksistēja liels skaits dievību, kas mitinājās Olimpa kalnā. Tas nozīmē, ka reiz eksistēja liels daudzums dievu. Visi pārējie dievi gāja bojā kādu dienu, kad jūdu dievs Jahve, piecēlās dievu sanāksmē un paziņoja „Tev nebūs pielūgt citus dievus kā mani”. Pēc Nīčes satīriskā pārskata, dzirdot šo paziņojumu, visi pārējie dievi un dievietes nomira.Viņi nomira no smiekliem.

Mūsdienās, kad kultūrā valda plurālisms, doma par tikai viena Dieva eksistēšanu tiek sagaidīta ar naidīgumu, gluži kā Nīčes satīrā. Bet šajās dienās, turēšanās preti viendievībai nav smieklu lieta. Plurālisma kultūrā vadošais tikums ir iecietība, kas ir uzskats, ka visi reliģiskie viedokļi tiek pieņemti, visi politiskie viedokļi tiek pieņemti. Vienīgā lieta, kas netiek pieņemta ir prasības pēc vienīguma. Sacīt, ka eksistē tikai viens Dievs, ir pretrunā ar plurālistu nostāju. Arī sacīt, ka viens Dievs nav atklājis sevi dažādos tēlos vēstures gaitā, ir pretrunīgi. Viens Dievs ar viendzimušo dēlu ir dievība, kas vēl vairāk piedod uguni strīdam, ar vienu vienīgu nevis vairākiem dēliem. Starp cilvēku un Dievu nevar būt tikai viens starpnieks. Viņiem ir jābūt daudziem, pēc mūsdienu plurālistu domām. Starp plurālistiem tas ir arī pašsaprotams, ka ja var eksistēt ceļš pie Dieva, tad var eksistēt daudzi ceļi pie Dieva, un noteikti nevar tikt pieņemts tikai viens ceļš pie Dieva. Kristietības prasības pēc vienīguma saistībā ar Dievu, Kristu un pestīšanu nevar sadzīvot mierā ar plurālistiem.

Vēl bez jautājuma par Dieva un viņa dēla eksistenci, vienu vienīgu pestīšanas veidu, plurālisti arī noraida vienu vienīgu dievību atklāsmju avotu pastāvēšanu. Reformācijas laikā, tā sauktās solas tika aizstāvētas. Tika teikts, ka attaisnojums nāk caur ticību vien (''sola fide''), tas ir caur Kristu vien (solos Christus), caur žēlastību vien (''solo gratia'') caur Dieva slavu vien (''soli Deo gloria''). Bet iespējams, ka visnepieņemamāk mūsdienu plurālistam ir prasība pēc ''sola Scriptura. Sola Scriptura'' nozīmē, ka var eksistēt tikai viens vienīgs svēts atklāsmes avots, kurš nekad nevar tikt pielīdzināts ar grēksūdzei, ticībai un baznīcas tradīcijām. Tikai Svētajiem Rakstiem vien pieder vara precīzi uzrunāt sirdsapziņu, tāpēc, ka Svētie Raksti ir visuvarenā Dieva rakstiskā atklāsme. ''Sola Scriptura'' ir nepieņema doma starp plurālistiem daudzējādā ziņā. Viens no iemesliem ir: tā noliedz citu reliģisko grāmatu atklāsmes īpašības. ''Sola Scriptura'' aizstāvji netic, ka Dievs ir sevi atklājis gan Bībelē un Mormoņu grāmatā, Bībelē un Korānā, Bībelē un Sanskritā, Bībelē un Bhagavad Gitā, bet kristīgā ticība pastāv uz to, ka Bībele un tikai Bībele vien ir Dieva rakstiskais vārds.

Amerikas Savienoto Valstu moto ir ''e pluribus unum.'' Tomēr, kopš plurālisma ideoloģijas uzplaukuma, īstais ''Unum'' no šī moto ir ticis izslēgts no tā piederības vietas. Plurālisma dzenulis ir filozofiskais relatīvisma pēctecis. Jebkura patiesība ir relatīva, tāpēc jebkura ideja vai informācijas avots nevar tikt uzskatīts par pārāku par citiem. Mūsu likumu sistēmā ir ieviesta doma par vienlīdzīgu iecietību pret visām reliģijām. Tas ir tikai mazs solis cilvēku domāšanā no vienlīdzīgas iecietības uz vienlīdzīgu likumību. Princips, ka visas reliģijas ir vienlīdzīgas likuma priekšā un visām reliģijam ir vienlīdzīgas tiesības, nedrīkst novest pie secinājuma, ka visas reliģijas ir ticamas. Pat paviršs un relatīvs visas pasaules reliģiju pārskats atklāj radikālas savstarpējās pretrunas, un ja ne cilvēks ir gatavs pieņemt vienlīdzīgu taisnību par pretrunām starp reliģijām, tad vismaz cilvēkam nevajadzētu pieņemt šo nepareizo plurālisma pieņēmumu.

Diemžēl ar relatīvisma un plurālisma filozofiju pastāvēšanu, loģikas zinātnei nav nozīmes. Loģika tika pavadīta līdz durvīm, un izsperta no mājām ar kāju uz ielas. Plurālisma un relatīvisma sistēmās nav vietas loģikai. Patiesi, tā ir nepareiza vārdu lietošana, saukt tās par sistēmām, tāpēc, ka doma par savienojamu un saskaņotu patiesības skatu ir nepieņemama plurālistiem. Fakts, ka cilvēki noraida vienīguma tiesības uz patiesību, nepadara šīs tiesības par spēkā neesošām. Tas ir kristieša pienākums, stingri turēties pie Dieva unikalitātes, un Viņa Kristus un neielaisties kompromisā ar plurālisma aizstāvjiem.

Sākumlapa

2011-07-26T18:51:50Z

Pcain: Aizsargāja Sākumlapa ([edit=sysop] (indefinite) [move=sysop] (indefinite))

Jo Dievs pasauli tik ļoti mīlēja pasauli

2011-07-26T18:42:59Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|For God So Loved the World}} Katrs kristietis tic noteiktai grēku izpirkšanai. Tas gan varētu izklausīties smieklīgi maniem armīniešu draugiem, tāpēc, ka tas jau il...

{{info|For God So Loved the World}} 

Katrs kristietis tic noteiktai grēku izpirkšanai. Tas gan varētu izklausīties smieklīgi maniem armīniešu draugiem, tāpēc, ka tas jau ilgi ir bijis pieņemts, ka kalvinisti turas pie L vārdā TULPE.<ref>TULPE ir latviskais tulkojums akronīmam TULIP, kas apzīmē 5 kalvīnisma principus. Burts “L” apzīmē “Limited Atonement” – ierobežotu grēku izpirkšanu.</ref> Bet, ja Jēzus Kristus nāve tiek uzskatīta par patiesu grēku izpirkšanu (ne tikai iespējamu), tad nav izbēgams jautājums par grēku izpirkšanas robežu, ja vien jūs ticat universālisma meliem.

Atzīšana, ka Kristus nāve izpirka mūsu grēkus, valda pār šo brīnišķo rakstu būtības atklāšanu, kas stāsta par Viņa pestīšanas darbu lielo vērienu. Piemēram, Jānis raksta, ka Jēzus ir „samierināšanās ar mūsu grēkiem, un ne tikai ar mūsu, bet ar visas pasaules grēkiem” (Jāņa 1. vēstule 2:2). Šeit izvēle nav starp kalvīnismu vai armīnianismu. Tā ir starp kalvīnismu un universālismu. Ja ‘pasaule’ nozīmē „visi un ikviens cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis un dzīvos”, tad jebkurš taps glābts dēļ grēku izpirkšanas būtības mērķa. Neviens grēks nepaliks neizpirkts – pat neticīgo grēki.

Neviens vairs neuztver nopietni Bībeles mācību par elli, un Dieva sods vienmēr apstiprinās universālismu, kas nozīmē, ka Jānis izmanto vārdu „pasaule” ar citādāku nozīmi nekā visi un ikviens cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis un dzīvos (kā viņš bieži to piemin; skatīt Jāņa Evanģ. 14:19; 16:8; 18:20; 1 Jāņa Evanģ. 2:15). Jāņa uzdevums ir apstiprināt, ka Jēzus ir vienīgais pasaules Pestītājs. Viņa nāve ir izpirksusi ne tikai cilvēkus no amerikāņu, ebreju vai citas ļaužu grupas, bet gan visas pasaules cilvēkus.

No vienas puses kalvīnisms pasargā universālisma ķecerību, un no otras puses kalvīnisms mūs pasargā no grēku izpirkšanas mērķa nozaimāšanas kļūdas. Kalvīnisti atzīst, ka Jēzus Kristus nāve izglābj jebkuru, kuram glābšana bija paredzēta. Citu vārdu sakot, grēku izpirkšana tiek skatīta kā ar ierobežotu mērķi un vērienu. Visi pār kuriem Kristus mira, tiks izglābti.

Armīnianisms tomēr nevar veiksmīgi pasargāt no šādām kļūdām. Armīnieši uzskata, ka Jēzus nāve tika paredzēta, lai izglābtu jebkuru un katru cilvēku visā cilvēces vēsturē, bet tajā pašā laikā neizglābjot visus cilvēkus. Šajā gadījumā, grēku izpirkšana neizglāba visus, jo tas bija tā paredzēts. Citu vārdu sakot, armīniešu uzskats, lai gan ierosina, ka grēku izpirkšana ir neierobežota savā būtībā, ir spiests secināt, ka ir ierobežots savā iedarbībā. Tam neizdevās sasniegt savu universālo mērķi.

Starpība starp šiem dieviem uzskatiem ir kā starpība starp kā starp šauru tiltu, kas sniedzās pāri visai aizai un plašu tiltu, kas ir pārtraukts pusceļā. Kāda nozīme tam, cik plats tas ir, ja tas tevi nepārved otrā pusē?

Šī starpība lika Čārlzam Spurdžeonam argumentēt, ka armīnianisms vairāk nekā kalvīnisms ierobežo Kristus grēku izpirkšanu. Armīnianisms saka, ka „Kristus mira lai jebkurš cilvēks taptu glābts, tikai tad ja” - un tad seko noteikti pestīšanas nosacījumi. Tādā gadījumā, kurš tagad ir tas, kas ierobežo Kristus nāvi? Kāpēc, tu? Tu saki, ka Kristus nemira, lai nemaldīgi nodrošinātu jebkura glābšanu. Mēs lūdzam tavu piedošanu, kad tu saki, ka mēs ierobežojam Kristus nāvi. Mēs sakām, nē, man dārgais draugs, tas esi tu, kas ierobežo Kristus nāvi. Mēs sakām, ka Kristus mira, lai nemaldīgi glābtu lielu daudzumu cilvēku, ko neviens cilvēks nevar atcerēties, kas caur Kristus nāvi ne vien var tapt glābti, bet arī top glābti, taps glābti un nevar izbēgt iespējamību tapt glābtiem. Tu esi aicināts savā grēku izpirkšanā, tu to vari sev paturēt. Mēs nekad neatsacīsimies no mūsu grēku izpirkšanas tāpat vien (Spurdžeona Sprediķis, 4. Sējums, 228. lpp.).

Lūk, tas ir „mūsu” skats uz grēku izpirkšanu, ko Spurdžeons tik ļoti aizstāvēja. Konkrēti, tā ir saprašana, ka Jēzus izpirka ikvienu ko viņš nodomāja izpirkt, kad viņš lēja savas asinis uz krusta. Kā augstākais priesteris pēc Vecās Derības nēsāja divpadsmit Israēla cilšu vārdus uz sava krūšu aizsega, kad viņš izpildīja upurēšanas ceremoniju, tā mūsu augstais priesteris pēc Jaunās Derības iegravēja viņa cilvēku vārdus savā sirdī, kad viņš piedāvāja sevi kā upuri pār viņu grēkiem.

Jāņa Evanģēlijā 10, Jēzus skaidri izsaka savas grēku izpirkšanas nāves mērķi. Viņš sauc sevi par „Labo Ganu”, kurš „atdod savu dzīvību pār savām aitām” (Jāņa Evanģ. 10:11). Drīz pēc tam Viņš apraksta savas aitas, kā tās, kas ir viņa tēva dotas. Vēl pie tam, Viņš skaidri izsakās par dažiem neticīgajiem izraēliešiem, „jūs man neticat, tāpēc, ka jūs neesat manas aitas” (Jāņa Evanģ. 10:26-29, Jaunā Karaļa Džeimsa Versija).

Mūsu kunga augsto priesteru lūgšana Jāņa Evanģ. 17 parāda tāda paša veida ierobežotu vērienu. Kā Viņš pieņem savu upurējošo nāvi pār Viņa ļaudīm, Viņš tieši un patiesi vienīgi lūdz pār viņiem.Viņi ir tie, kurus tēvs Viņam iedeva šājā pasaulē (6. rinda). Sekojoši, Viņa priesteru aizlūgšana tika aprobežota ar viņiem: „Es lūdzu pār viņiem. Es nelūdzu pār pasauli, es lūdzu par tiem, kas man ir doti, jo viņi ir jūsu” (9. Rinda). Tas nav iedomājams, ka Jēzus lūgtu pār tiem, pār kuriem Viņš būtu miris kā par papildus upuri. Tie, pār kuriem viņš lūdza, bija tie, pār kuriem viņš mira.

Ierobežotas grēku izpirkšanas mācība, vai īpaša atpestīšana neierosina Kristus nāves nepietiekamību. Dēļ tā, kurš tas ir, kas cieta, Jēzus nāve ir neizmērojami vērta. Dortas Kanoni<ref>Dortas Kanoni ir Holandes pilsētā Dordrehtā 17.gs. pieņemtā armīniešu doktrīna par 5 ticības pamatpunktiem – TULIP (skatīt tekstu)</ref> iet tālu, lai izskaidrotu šo punktu un paziņo, ka „Dieva dēla nāve... ir bezgalīgi vērta un nozīmīga, pārpilnīgi pietiekama, lai izpirktu visas pasaules grēkus” (2.3).

Grēku izpirkšanas ierobežošana rodas no domas un mērķa, dēļ kā Dievs sūtīja Jēzu uz Krustu. Kristus pestīšanas darbi tika paredzēti īpašai grēku izpirkšanai - Viņa paša ļaudīm, tiem, kurus tēvs Viņam iedeva. Viņa nāve tika paredzēta, lai izglābtu izredzētos.

Jēzus māca, ka viņa pilnīgā pestīšanas mācība tika izpildīta pēc iepriekšplānota dievišķa plāna. Tas ir tas, ko Viņš izsaka Jāņa Evanģ. 6:38-39 „ Jo es esmu kāpis nost no debesīm, ne lai pildītu savu gribu, bet gan tā gribu, kas mani ir sūtījis. Un tā ir viņa griba, kas mani ir sūtījis, ka es nepazaudēju neko no tā, ko viņš man ir devis, bet paceļu visu to uz debesīm pestīšanas stundā.”

Teologi attiecinās uz šo plānu kā uz pestīšanas līgumu, kurā, pirms vēsture sākās, Tēvs, Dēls un Svētais Gars solīja nest pestīšanu kritušajiem cilvēkiem. Tikai dēļ žēlsirdības un labvēlības Tēvs izvēlējās cilvēkus glābšanai (Rom. 9: 11-13; Ef. 1:4; Tes. 2:13). Šos izredzētos viņš deva savam dēlam (Jāņa Evanģ. 6:37,39, 17:6, 9, 24), kurš uzņēmās paveikt viņu glābšanu caur savu iemiesoto glābšanas misiju (Marka Evanģ.10:45; Jāņa Evanģ. 10:11). Pēc dievišķā plāna Tēvs un Dēls sūtīja Garu pasaulē (Jāņa 15:26; 16:5-15), lai īstenotu Kristus darbus tiem, kuriem Tēvs deva Dēlu un pār kuriem Dēls mira.

Šis grēku izpirkšanas viedoklis nodrošina evanģēlisma panākumus. Dievam ir cilvēki, kas tiks nemaldīgi izglābti caur evanģēlija lūgšanām. Viņš ir viņus izvēlējies. Kristus ir pār viņiem miris. Un Gars viņus atjaunos caur pestīšanas vēsti. Šī patiesība palīdzēja Pāvēlam drosmes zaudēšanas brīža priekšā Korintā (Apustuļu Darbi 18:9-10), un tā mums palīdzēs mūsu evanģēlistiskajām pūlēm šodien tuvumā un tālumā (Atklāsmes Gr. 5:9).

<references />

Elku mijkrēslis

2011-07-26T18:37:00Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|The Gospel in 6 Minutes}} Deviņpadsmitā gadsimta filozofs Frīdrihs Nīče ir pazīstams ar savu izteikumu, ka ‘Dievs ir miris’. Šis īsais domugrauds nebūt neizklā...

{{info|The Gospel in 6 Minutes}} 

Deviņpadsmitā gadsimta filozofs Frīdrihs Nīče ir pazīstams ar savu izteikumu, ka ‘Dievs ir miris’. Šis īsais domugrauds nebūt neizklāsta visu stāstu. Pēc Nīčes domām, iemesls Dievības nozušanai bija žēlsirdība. Viņš teica: „Dievs ir miris. Viņš nomira no žēluma.” Bet pirms Dievs, kurš bija judeo-kristiešu Dievs, iznīka, pēc Nīčes domām, vēl eksistēja liels skaits dievību, kas mitinājās Olimpa kalnā. Tas nozīmē, ka reiz eksistēja liels daudzums dievu. Visi pārējie dievi gāja bojā kādu dienu, kad jūdu dievs Jahve, piecēlās dievu sanāksmē un paziņoja „Tev nebūs pielūgt citus dievus kā mani”. Pēc Nīčes satīriskā pārskata, dzirdot šo paziņojumu, visi pārējie dievi un dievietes nomira.Viņi nomira no smiekliem.

Mūsdienās, kad kultūrā valda plurālisms, doma par tikai viena Dieva eksistēšanu tiek sagaidīta ar naidīgumu, gluži kā Nīčes satīrā. Bet šajās dienās, turēšanās preti viendievībai nav smieklu lieta. Plurālisma kultūrā vadošais tikums ir iecietība, kas ir uzskats, ka visi reliģiskie viedokļi tiek pieņemti, visi politiskie viedokļi tiek pieņemti. Vienīgā lieta, kas netiek pieņemta ir prasības pēc vienīguma. Sacīt, ka eksistē tikai viens Dievs, ir pretrunā ar plurālistu nostāju. Arī sacīt, ka viens Dievs nav atklājis sevi dažādos tēlos vēstures gaitā, ir pretrunīgi. Viens Dievs ar viendzimušo dēlu ir dievība, kas vēl vairāk piedod uguni strīdam, ar vienu vienīgu nevis vairākiem dēliem. Starp cilvēku un Dievu nevar būt tikai viens starpnieks. Viņiem ir jābūt daudziem, pēc mūsdienu plurālistu domām. Starp plurālistiem tas ir arī pašsaprotams, ka ja var eksistēt ceļš pie Dieva, tad var eksistēt daudzi ceļi pie Dieva, un noteikti nevar tikt pieņemts tikai viens ceļš pie Dieva. Kristietības prasības pēc vienīguma saistībā ar Dievu, Kristu un pestīšanu nevar sadzīvot mierā ar plurālistiem.

Vēl bez jautājuma par Dieva un viņa dēla eksistenci, vienu vienīgu pestīšanas veidu, plurālisti arī noraida vienu vienīgu dievību atklāsmju avotu pastāvēšanu. Reformācijas laikā, tā sauktās solas tika aizstāvētas. Tika teikts, ka attaisnojums nāk caur ticību vien (''sola fide''), tas ir caur Kristu vien (solos Christus), caur žēlastību vien (''solo gratia'') caur Dieva slavu vien (''soli Deo gloria''). Bet iespējams, ka visnepieņemamāk mūsdienu plurālistam ir prasība pēc ''sola Scriptura. Sola Scriptura'' nozīmē, ka var eksistēt tikai viens vienīgs svēts atklāsmes avots, kurš nekad nevar tikt pielīdzināts ar grēksūdzei, ticībai un baznīcas tradīcijām. Tikai Svētajiem Rakstiem vien pieder vara precīzi uzrunāt sirdsapziņu, tāpēc, ka Svētie Raksti ir visuvarenā Dieva rakstiskā atklāsme. ''Sola Scriptura'' ir nepieņema doma starp plurālistiem daudzējādā ziņā. Viens no iemesliem ir: tā noliedz citu reliģisko grāmatu atklāsmes īpašības. ''Sola Scriptura'' aizstāvji netic, ka Dievs ir sevi atklājis gan Bībelē un Mormoņu grāmatā, Bībelē un Korānā, Bībelē un Sanskritā, Bībelē un Bhagavad Gitā, bet kristīgā ticība pastāv uz to, ka Bībele un tikai Bībele vien ir Dieva rakstiskais vārds.

Amerikas Savienoto Valstu moto ir ''e pluribus unum.'' Tomēr, kopš plurālisma ideoloģijas uzplaukuma, īstais ''Unum'' no šī moto ir ticis izslēgts no tā piederības vietas. Plurālisma dzenulis ir filozofiskais relatīvisma pēctecis. Jebkura patiesība ir relatīva, tāpēc jebkura ideja vai informācijas avots nevar tikt uzskatīts par pārāku par citiem. Mūsu likumu sistēmā ir ieviesta doma par vienlīdzīgu iecietību pret visām reliģijām. Tas ir tikai mazs solis cilvēku domāšanā no vienlīdzīgas iecietības uz vienlīdzīgu likumību. Princips, ka visas reliģijas ir vienlīdzīgas likuma priekšā un visām reliģijam ir vienlīdzīgas tiesības, nedrīkst novest pie secinājuma, ka visas reliģijas ir ticamas. Pat paviršs un relatīvs visas pasaules reliģiju pārskats atklāj radikālas savstarpējās pretrunas, un ja ne cilvēks ir gatavs pieņemt vienlīdzīgu taisnību par pretrunām starp reliģijām, tad vismaz cilvēkam nevajadzētu pieņemt šo nepareizo plurālisma pieņēmumu.

Diemžēl ar relatīvisma un plurālisma filozofiju pastāvēšanu, loģikas zinātnei nav nozīmes. Loģika tika pavadīta līdz durvīm, un izsperta no mājām ar kāju uz ielas. Plurālisma un relatīvisma sistēmās nav vietas loģikai. Patiesi, tā ir nepareiza vārdu lietošana, saukt tās par sistēmām, tāpēc, ka doma par savienojamu un saskaņotu patiesības skatu ir nepieņemama plurālistiem. Fakts, ka cilvēki noraida vienīguma tiesības uz patiesību, nepadara šīs tiesības par spēkā neesošām. Tas ir kristieša pienākums, stingri turēties pie Dieva unikalitātes, un Viņa Kristus un neielaisties kompromisā ar plurālisma aizstāvjiem.

Evanģēlijs 6 minūtēs

2011-07-26T18:31:55Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|The Gospel in 6 Minutes}} ==== Kas ir evanģēlijs? ==== Kas ir evanģēlijs? Es to izklāstīšu vienā teikumā. Evanģēlijs ir ziņa, ka Jēzus Kristus, Visutaisnīg...

{{info|The Gospel in 6 Minutes}} 

==== Kas ir evanģēlijs? ====

Kas ir evanģēlijs? Es to izklāstīšu vienā teikumā.

Evanģēlijs ir ziņa, ka Jēzus Kristus, Visutaisnīgais, mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās, uz mūžiem gavilējot pāri visiem saviem ienaidniekiem, tā, ka tiem, kas viņam tic vairs netiek nosodošīna bet gan mūžīga laime.

Tas ir evanģēlijs.

==== Tu nevari pāraugt evanģēliju! ====

Tu nekad, ''nekad ''nevari pāraugt vajadzību pēc evanģēlija. Nekad nedomā par evanģēliju kā: „ Tas ir veids, kā sevi glābt, un tad tu kļūsti stiprs to pametot un darot kaut ko citu.”

Nē! Dievs mūs stiprina katru dienu caur evanģēliju, līdz mūsu nāves dienai.

Tu nekad nepāraugsi vajadzību sludināt sev evanģēliju.

==== Kā evanģēlijs stiprina ====

Šeit būs piemērs, un es to izmantoju nevis tāpēc, ka tam būtu liela nozīme runāt par manu dzīvi, bet gan tādēļ, ka tas ir kas tāds, kam es esmu izgājis cauri un kur es visdzēlīgāk pieredzēju evanģēlija spēku, lai sevi stiprinātu. (Daudzi no jums pašlaik pārdzīvojat daudz smagākas lietas kā prostātas vēzi – ''daudz'' smagākas.)

Vai jūs atceraties pantus, kuros es dalījos ar jums atpakaļ februārī, kas iedarbojās uz mani visspēcīgāk? Tas bija mirklis tieši pēc tam, kad ārsts man teica: „ Es domāju, mums būs jātaisa biopsija”, un man pēkšņi uznāca baiļu lēkme. Laimīgā kārtā, tā nebija ilga.

Un tad nāca – kas? Tesaloniķieši 5:9-10. Tas ir visšķīstākais evanģēlijs, kādu jūs varat pieredzēt.

Dievs tevi nav nolēmis niknumam, bet gan pestīšanai caur Kungu Jēzu Kristu, kurš mira pār tevi, tā lai nomodā vai miegā tu dzīvo ar viņu.

Sakārtots domās. Rāms kā upe.

==== Evanģēlijs ir pilnīgs tavām vajdzībām ====

Tas var būt tikai evanģēlijs – pilnīgs jebkuram laikam, pilnīgi pielietojams un pilnīgi piemērojams tavām vajadzībām. Tāpēc Bībele ir tik bieza – tādēļ, ka tev ir tik daudz vajadzību. Un tāpēc tur ir piemērotas vietas, kur evanģēlijs tev tiek atklāts, un tā lai, kad tu iedziļinies visā grāmatā, vienmēr paturot prātā, ko Kristus tavā labā ir darījis un izpircis par tevi šajā biezajā, lieliskajā Dieva un cilvēku sarunu vēsturei, viņš tev dos, to, ko tev vajag.

Tāpēc viss manī iekšā saka un es ceru to sacīt līdz savai nāves dienai „Viņam, kas var mani stiprināt, pēc Pāvila evanģēlija, viņam, tam Dievam, lai ir slava mūžīgi mūžos.”

Dievs ienāca vēsturē Jēzū Kristū; viņš mira lai iznīcinātu elles, un nāves, un Sātana, un grēka varu; un viņš to izdarīja caur Jēzus Kristus evanģēliju.

==== Lūgums Ticēt ====

Es zinu, ka ir cilvēki, kas lasa šo un netic Jēzum Kristum, un tie tādēļ var sagaidīt tikai notiesāšanu. Tāpēc es jūs šeit noslēgumā lūdzu, nometiet savu pretestību. Nometiet to. Un vienkārši pieņemiet evanģēliju, ka Jēzus Kristus, Dieva dēls, Visutaisnīgais, mira pār jūsu grēkiem. Viņš augšāmcēlās trešajā dienā, gavilējot pāri visiem saviem ienaidniekus. Viņš valdīs tik ilgi, kāmēr pakļaus visus savus ienaidniekus. Grēku piedošana un stāvēšana līdzās Dievam nāk brīvi cauri viņam vienam, ar ticību vien.

Es jūs lūdzu, nemēģiniet būt stipri jūsu pašu spēkā, tas jums nebūs tad, kad jums to vajadzēs. Tikai viens spēks būs tur – spēks, ko Dievs dod no evanģēlija.

Neatsakaties no tā!

[''Teksts ir labots audio transkripts. Tas ir ņemts no sprediķa, „Dievs stiprina mūs ar evanģēliju”.'']

Mīlestība: Kristīgo Hedonistu Darbs

2011-07-26T18:27:37Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|Love: The Labor of Christian Hedonism}} <blockquote> '''2 Korintiešiem 8:1-2, 8''' </blockquote> Dievam veltīta labvēlība, ko raksturo vienaldzīga attieksme, ir zaimoša...

{{info|Love: The Labor of Christian Hedonism}} 
<blockquote>
'''2 Korintiešiem 8:1-2, 8'''
</blockquote>
Dievam veltīta labvēlība, ko raksturo vienaldzīga attieksme, ir zaimošana. Ja tu nāc pie Dieva pienākuma pēc, piedāvājot Viņam savu draudzību kā balvu un nevis slāpstot pēc sadraudzības ar Viņu kā balvas, tad tu pacel sevi labdara lomā augstāk par Dievu, un pazemini Viņu par tādu, kam nepieciešama labvēlība – un tā ir zaimošana. Vienīgais veids, kā pagodināt Dievu, kuram nekā netrūkst, ir nākt pie Viņa ar prieku par to, ka pazīsti Viņu un esi Viņa mīlēts. Tā bija pagājušās nedēļas galvenā doma, un mēs to varētu saukt par vertikālo kristīgo hedonismu. Starp cilvēku un Dievu, uz dzīves ''vertikālās'' ass, dzīšanās pēc prieka nav tikai kaut kas apmierinošs, bet gan tas ir obligāti nepieciešams: "Priecājieties savā Kungā!" Cilvēka galvenais mērķis ir pagodināt Dievu, priecājoties Viņā mūžīgi.

Bet kā ir ar ''horizontālo'' kristīgo hedonismu? Kā ir ar mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem? Vai vienaldzīga labvēlība ir ideāli cilvēku starpā? Vai arī šajā horizontālajā līmenī obligāti nepieciešama dzīšanās pēc prieka? Kristīgā hedonisma atbilde ir tā, ka ''dzīšanās pēc prieka ir būtisks motīvs ikvienam labam darbam. Vai citiem vārdiem sakot, ja tu pārstāj dzīties pēc pilnīga un ilgstoša prieka, tu nevari mīlēt cilvēkus vai uzpatikt Dievam.'' Es gribētu mēģināt parādīt no Rakstiem, kāpēc es ticu šim viedoklim, un pēc tam tikt galā ar dažām Rakstu vietām, kas izraisa problēmas, un tad noslēgt ar izaicinājumu pievienoties ilgai kristīgo hedonistu vēsturei, darot mīlestības darbu draudzē un pasaulē.

==== Maķedoniešu Mīlestība ====

Apskatīsim vispirms 2.Korintiešiem 8. Kādas iekšējas un ārējas darbības Pāvils sauc par ''mīlestību''?
<blockquote>
Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs, jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā . . . To es nesaku pavēlēdams, bet ar centību, kas redzama pie citiem, gribēdams pārbaudīt jūsu ''mīlestību'', vai tā ir īsta. (8:1, 2, 8)
</blockquote>
Pāvils norāda uz maķedoniešiem kā piemēru par neviltotu mīlestību, lai redzētu, vai korintieši darīs to pašu. Kas tad ir mīlestība saskaņā ar 1. un 2.pantu? ''Pirmkārt'', tas ir Dieva žēlastības darba rezultāts: "Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs." ''Otrkārt'', šī pieredze ar Dievu piepildīja maķedoniešus ar prieka pārpilnību (2.p.). Ievēro, ka prieks neradās no tā, ka Dievs viņus būtu apveltījis ar materiālo bagātību. Patiesībā, saskaņā ar 2.pantu viņi atradās "lielā nabadzībā". Tādējādi viņu prieks nebija balstīts uz lietām, bet uz Dievu. ''Treškārt,'' viņu pāri plūstošais prieks plūda brīvprātīgi, kad Pāvils vāca ziedojumus svētajiem Jeruzalemē. Kāda tad ir šī mīlestība, ko Pāvils te redzēja? ''Mīlestība ir no Dieva plūstoša prieka pārpilnība, kas piepilda citu vajadzības.'' Ievēro 4.pantā: "Ar lielu sirsnību tie piedāvāja (tulk. piezīme: angļu val. „lūdza, lai pieņem”) savu kalpošanu svētajiem mīlestībā." Mēs nedrīkstam domāt, ka tad, kad viņi labprātīgi ziedoja, viņu saistība ar Dievu piespieda viņus rīkoties pret viņu lielāko vēlmi. Kad tavi bērni lūdz, lai tu vēl vienu reizi brauktu ar viņiem karuselī atrakciju parkā ("Tēti, nu lūdzu! Varam?"), tas nav tāpēc, ka viņus mudinātu morāle, kas ir pretstatā viņu vēlmēm. Kad maķedonieši—nabadzības piemeklētie maķedonieši—lūdza, lai Pāvils atļautu viņiem ziedot labdarībai, tad droši vien tas ir tāpēc, ka viņi vēlējās to darīt. Un, lai viņi būtu droši par šo savu soli, viņi atsakās no ēdiena, drēbēm, ko varētu nopirkt par šo naudu, tomēr šī pašaizliedzība nav kāda tukša rīcība vai pienākums, bez prieka sirdī. Viņi atsakās no prieka par vairāk ēdienu, lai varētu dalīties priekā ar citiem par Dieva žēlastību. Šie cilvēki ir tik piepildīti ar prieku Dievā, ka došana—pat savā nabadzībā—nav nasta, bet svētība. Viņi ir atklājuši kristīgā hedonisma darbību: MĪLESTĪBU! ''Mīlestība ir prieka pārpilnība Dievā, kas apmierina citu vajadzības.''

==== Mīlestība Ir Vairāk Nekā Darbība ====

Es tik bieži esmu dzirdējis (no Joseph Fletchera ''Situāciju Ētika'' runātājiem kapelā Bēteles Koledžā), ka mīlestība nav tas, kā tu jūties; tas ir tas, kā tu rīkojies. Tā ir radikāli pārmērīga vienkāršošana! (Un tās saknes meklējamas teoloģijā, kas piekrīt tam, ka ir iespējama ētika bez garīgas jaunpiedzimšanas.) Kāpēc Pāvils 1.Korintiešiem 13:3 teica: "Ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka"? Tāpēc, ka patiesa mīlestība vienmēr ir kas ''vairāk,'' nekā tikai darbība. Pāvils nerunāja par maķedoniešiem kā par mīlestības piemēru tikai tāpēc, ka viņi bagātīgi deva. Viņš to darīja tāpēc, ka viņu ziedošana bija Dieva žēlastībā sakņota bagātīgā prieka pāri plūšana. Dāsna rīcība, kas neplūst no mūsu prieka par Dieva žēlastību, nav mīlestība. Vienīgā lieta, ko apustulis Pāvils sauc par mīlestību, kristīgā hedonisma darbība—tas ir, dāsna rīcība, kas nāk no cilvēka, kurš ir atradis savu piepildījumu Dievā un tagad vēlas to paplašināt, daloties ar citiem.

Un tā, es ceru, ka jūs redzat, kāpēc es teicu, ka dzīšanās pēc prieka ir būtiska motivācija ikkatram labam darbam, un ja tu nedzenies pēc pilnīga un paliekoša prieka, tad tu nevari mīlēt cilvēkus un patikt Dievam.

==== Dievs Mīl Priecīgu Devēju ====

Paskatīsimies, vai to apstiprina arī citas Rakstu vietas. Pāvils turpina lūgt pēc ziedojumiem 2.Korintiešiem 9. Viņš šeit 7.pantā sniedz kādu visaptverošu principu:
<blockquote>
Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.
</blockquote>
Ar to es vēlos teikt, ka Dievs nepriecājas, kad cilvēki dod bagātīgi, bet bez prieka. Kad cilvēki neatrod prieku savā kalpošanā, tad Dievs nepriecājas par viņiem. Viņu iepriecina priecīgi devēji, priecīgi kalpi. Tāpēc es teicu, ka, ja mēs nedzenamies pēc pilnīga un paliekoša prieka, tad mēs nevaram patikt Dievam. Dievam patīk priecīgi devēji. Ja mums ir vienalga par to, vai mēs darām labu darbu ar priecīgu sirdi, tad mēs esam vienaldzīgi pret to, kas patīk Dievam. Un Dievam patīk tas, ka mēs dodam ar prieku. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs esam kristīgie hedonisti horizontālā līmenī, savās attiecībās ar citiem, un vienmēr meklējam prieku došanā.

==== Dievs Mīl Priecīgus Mācītājus ====

Pārdomā 1. Pētera 5, kur Pēteris pamāca vecākos, kā veikt Dieva ganāmpulka ganīšanas kalpošanu. Pēteris attiecina to pašu principu uz draudzes mācītāju kalpošanu, ko Pāvils attiecināja uz finanšu pārvaldīšanu 2.Korintiešiem 8 un 9. 1.Pētera 5:2:
<blockquote>
Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet ''no sirds.''
</blockquote>
To varētu sasummēt šādi: Dievs mīl priecīgu mācītāju. Dieva pavēle nav tikai, lai mēs darītu savu darbu, bet gan, ka mēs tajā arī atrastu prieku. Ja tu nemeklē savu kalpošanu tādēļ, ka sagaidi tajā atrast lielu prieku, tad tu nemeklē pildīt Dieva pavēli. Filips Brūks (Phillip Brooks), anglikāņu mācītājs Bostonā, pirms 100 gadiem, un "Ak, mazā, klusā Betlēme" autors, rakstīja par mācītāja amatu:
<blockquote>
Es vēlreiz saku, ka, manuprāt, ja mācītājs vēlas būt veiksmīgs, tad ir ļoti būtiski, ka viņam ir prieks par savu darbu. Un es ar to domāju, ne tikai priecāties par šo domu, bet gan priecāties, to darot. Neviens, kuram šķiet nepatīkamas viņa darba detaļas, šo darbu nevar veikt labi ilgstoši, lai cik piepildīts viņš būtu ar labu apņemšanos. Viņš varbūt drosmīgi to uzsāks un pārvarēs to, kas nepatīk, bet viņš to nevarēs tā turpināt gadu no gada, dienu no dienas. Tādēļ, ja vari vienkārši baudīt to, ko dari kā mācītājs, rakstot ar lielu degsmi, spīdoši runājot, stāvot pūļu priekšā un aizkustinot viņus, sarunājoties ar jauniešiem, tad uzskati to kā būtisku tava spēka elementu, nevis tikai perfekti likumīgu prieku. Jo vairāk tu to baudi, jo labāk tu to veiksi vispār.
</blockquote>
Lai kalpotu draudzē vai pasaulē tādā veidā, kā tas ir Dievam patīkami, mums jātic un jādzenas pēc Jēzus vārdiem, ko Pāvils piemin Apustuļu darbos 20:35, lai iedvesmotu citu draudzes vecaju grupu: "Pieminiet Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: 'Svētīgāk ir dot nekā ņemt.'" Kad Pāvils saka, "Pieminiet šo apsolījumu!" viņš noteikti domā, ka tam kā apzinātam mūsu kalpošanas stimulam, ir liela vērtība. Viņš noteikti domā, ka mūsu augstsirdības (devīguma) morālā vērtība netiek sabojāta, ja mēs dzenamies pēc tās hedonistiski. Nav nepareizi vēlēties un dzīties pēc svētības, ko Jēzus apsolīja, teikdams: "Ir svētīgāk dot nekā ņemt."

==== Nesamierinies ar Mazāku Prieku ====

Šķērslis, kas traucē mīlēt citus cilvēkus, ir tas pats, kas traucē pielūgt Dievu. Tas, kas mūs attur no paklausības pirmajai (vertikālajai) pavēlei, ir tas pats, kas attur mūs paklausīt otrajai (horizontālajai) pavēlei. Šķērslis ''nav'' tas, ka mēs visi cenšamies atrast prieku sev, bet gan, ka mēs visi daudz par ātru samierināmies ar mazu prieku. Mēs neticam Jēzum, kad Viņš saka, ka dzīvei, kas veltīta palīdzēt citiem, ir lielāka svētība, vairāk prieka, tā ir piepildīta un patīkamāka, nekā dzīvei, kas veltīta mūsu materiālajam komfortam. Un tādēļ šīs ilgas pēc piepildījuma (saskaņā ar Jēzu) , kam vajadzētu mūs virzīt uz dzīves vienkāršību un mīlestības darbiem, tā vietā tiek aizstātas ar caurām bākām, kurās ir amerikāņu labklājība un komforts. Vēsts, ko vajadzētu skaļi saukt no IDS torņa (Minesotā) un Lielpilsētas Centra (City Center) augšgala, lai to dzirdētu amerikāņu prieka-meklētāji, ir šī: "Amerikāņi, jūs ne tuvu neesat pietiekoši hedonistiski!"
<blockquote>
Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. (Mateja 6:19, 20)
</blockquote>
Pārstāj būt apmierināts ar 5.25% niecīgu prieka guvumu, ko apēd inflācijas kodes un nāves rūsa. Ieguldi zilajā mikroshēmā, augstā guvumā. Dzīve, kas veltīta materiālajam komfortam un piedzīvojumiem, ir pielīdzināma naudas izmešanai žurku alā. Bet vienkāršota dzīve mīlestības dēļ dod prieka dividendes, kas ir nepārspējamas un nebeidzamas. Klausies, ko saka Tas Kungs:
<blockquote>
Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. (Lūkas 12:33)
</blockquote>
Brāļi un māsas, vēsts, ko mēs varam teikt pasaulei, ir EVAŅĢĒLIJS! Tā ir ''labā'' ziņa! "Atstājiet caurās akas, kurās liekat īslaicīgu prieku, kas nedod piepildījumu. Nāciet pie Kristus, kura klātbūtnē ir prieka ''pilnība,'' kas nebeidzas. Pievienojieties mums kristīgā hedonisma darbā. Jo Tas Kungs ir runājis: svētīgāk ir mīlēt nekā dzīvot greznumā."

==== Hedonistiskā Vēsts Ebrejiem ====

Izlasīsim kopā no vēstules Ebrejiem 10:32–34. Es gribu, lai jūs redzētu, kā prieka pārpilnība par bagātību debesīs deva mīlestību pirmajiem kristiešiem, ejot cauri lielām vajāšanām.
<blockquote>
Atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.
</blockquote>
Šiem kristiešiem bija tā pati motivācija, kalpojot cietumā, kā maķedoniešiem (2.Korintiešiem 8:1–8) sniedzot palīdzību nabadzīgajiem. Viņu prieks Dievā plūda pāri mīlestībā uz citiem. Viņi skatījās paši uz savām dzīvēm un teica: "Tā Kunga žēlastība ir labāka par dzīvību" (Ps. 63:4). Viņi skatījās uz visiem saviem īpašumiem un mantām un teica: "Mums ir manta debesīs, kas ir labāka un paliekošāka par visu šo." Tad viņi paskatījās viens uz otru un teica:
<blockquote>
Palaid vaļā savas mantas un cilvēkus Arī šo mirstīgo miesu; Miesu var nokaut, bet Dieva patiesība paliek, Viņa valstība ir mūžīga.
</blockquote>
Un ''ar prieku'' viņi atteicās no visa, kas viņiem bija un sekoja Kristum cietumā, lai apciemotu savus brāļus un māsas (Lūkas 14:33). ''Mīlestība ir prieka pārpilnība Dievā, kas piepilda citu vajadzības. ''

Tad, lai noskaidrotu galveno domu, vēstules Ebrejiem autors minēja Mozu kā piemēru kristīgajam hedonismam 11.nodaļā, 24–26.p. Ievēro, cik līdzīga motivācija bija pirmajiem kristiešiem 10.nodaļā maķedoniešiem 2. Korintiešiem 8.
<blockquote>
Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu brīdi baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.
</blockquote>
Šīs grāmatas autors runā par kristīgo hedonismu viscaur vēstulei. 10:34 viņš saka, ka kristiešu vēlēšanās pēc labākas un paliekošas mantas izpaudās pāriplūstošā priecīgā mīlestībā, un tā maksa bija atteikties no saviem īpašumiem. 11:6 viņš saka, ka mēs nevaram izpatikt Dievam, ja nenākam pie Viņa pēc atalgojuma, kas ir sadraudzība ar Viņu. 11:16 viņš uzslavē ciltstēvus, jo viņi "tiecas pēc labākas tēvijas. ''Tāpēc'' arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu." Un 11:24–26 Mozus ir varonis, jo viņa mīlestība uz debesu atalgojumu izpaudās tādā priekā, ka viņš Ēģiptes mantas uzskatīja par nieku un sasaistījās mīlestībā uz Dieva tautu uz mūžiem. Un 12:2 autors sniedz vislielāko piemēru:
<blockquote>
Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam ''sagaidāmā prieka'' vietā krustu ir pacietis.
</blockquote>
Lielākais mīlestības darbs, kas jebkad ticis paveikts, bija iespējams tāpēc, ka Jēzus tiecās pēc vislielākā prieka, kādu varētu iedomāties: vārdu sakot, prieku tikt paaugstinātam pie Dieva labās rokas, atpirkto cilvēku pulkā.

==== Kā ar Sevis Aizliegšanu? ====

Šis Jēzus piemērs dod mums labu iespēju tikt galā ar dažiem redzami pretrunīgiem tekstiem, kas bieži tiek minēti, runājot par kristīgo hedonismu. Piemēram, 1.Korintiešiem 13:5 teikts: "Mīlestība nemeklē savu labumu." Un 1.Korintiešiem 10:24 teikts: "Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu (burtisks tulkojums). Un Romiešiem 15:1–3 teikts:
<blockquote>
Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā ir rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krita uz Mani.
</blockquote>
Vai šīs Rakstu vietas ir pretrunā kristīgajam hedonismam? Es tā nedomāju. Kad Pāvils saka: "Mīlestība nemeklē savu labumu.", tad, protams, viņš ar to nedomā, ka mīlestība nepriecājas, kalpojot citiem. (Sk. Romiešiem 12:8.) Protams, ka viņš ar to nedomā, ka, ja es vēlos sludināt tādēļ, ka mani saviļņo stāstīt labo vēsti par Dievu, tad tā nevar būt mīlestības rīcība. Viņš turpina šo domu, sakot: "Mīlestība cer uz visu" (1.Korintiešiem 13:7). Bet, kas tad ir cerība, ja ne tas, ka sagaidām, ka notiks kaut kas prieku nesošs? Ja mēs pieļaujam, ka Pāvils šeit izsaka šaubas, un nevis nemainīgi pieņemam, ka viņš izsaka pretrunīgas lietas, tad vienkārši visu šo "problemātisko" tekstu nozīme ir tā, ka kristiešiem nevajadzētu dzīties pēc sava personīgā, ierobežotā prieka, ka mums nevajadzētu sagādāt prieku sev ar materiālo komfortu uz mīlestības rēķina. Mums vajadzētu pievienoties Jēzum pa Kalvarijas ciešanu, kauna un vienkāršības ceļa. Tomēr ne ar nepatiku, nedz arī kurnēšanu. Nē, mums jāpievienojas Kungam šajā mīlestības ceļā ar skatienu uz prieku, kas mūs sagaida; tāpēc, ka Dievs mīl ''priecīgus'' devējus; tāpēc ka Dievs mīl ''dedzīgus'' mācītājus; tāpēc, ka ir ''svētīgāk'' dot nekā ņemt; tāpēc ka ciešanas ar Kristu ir ''lielāka bagātība'' nekā Ēģiptē baudāmā īslaicīgā laime; tāpēc ka, ja mēs zaudējam savu dzīvību Viņa dēļ, mēs to ''iegūstam'' uz mūžu.

Jā, Bībelē ir atrodama mācība par sevis aizliegšanu. Mums ir jāaizliedz savu smilšu pamatu, lai varam celt uz klints; mums ir jāaizliedz sev slavas saņemšana no cilvēkiem, lai varam baudīt atzinību no Dieva; mums jāaizliedz sev dārgumi, ko saēd kodes, lai mums būtu mūžīga bagātība; mums jāaizliedz sev uz cilvēkiem balstīta drošība, lai varam izbaudīt drošību Dievā; mums jāaizliedz sev bezmēra ēšana un dzeršana, lai varam būt viesi vislielākajā un ilgākajā banketā visā visumā; mums jāaizliedz paļaušanās uz sevi, lai varam teikt: "Tas Kungs ir mans Gans, man netrūkst nenieka." Nekad, NEKAD Dievs nelūdz tev aizliegt sev lielāku vērtību, lai iegūtu kaut ko mazāk vērtīgu. Tieši tas ir grēks. Tieši otrādi – vienmēr, VIENMĒR Dievs mūs aicina atdot otrās šķiras, īslaicīgu, nepiepildošu prieku, lai mēs iegūtu pirmās šķiras, mūžīgu un piepildošu prieku. Pēc šī vertikālā pieprasījuma svinēt kristīgo hedonismu pielūgsmē, nāk pieprasījums horizontālā plaknē kristīgā hedonisma darbā, kas izpaužas mīlestībā. Un šī secība ir izšķiroši svarīga, jo mīlestība ir pāri plūstošs Dievā sakņots prieks, kas apmierina citu vajadzības.

==== "Ja vien Es Varu Kādu Mīlēt, tad Būšu Laimīgs" ====

''Daudzi svētie'' cauri gadsimtiem ir atklājuši, ka dzīšanās pēc prieka ir būtiskākā motivācija ikkatram labam darbam, un ja tu pārstāj dzīties pēc pilnīga un ilgstoša prieka, tad tu nevari mīlēt cilvēkus, nedz arī izpatikt Dievam. Džordžs Millers (George Müller) no Bristoles rakstīja: "Skaidrāk kā jebkad iepriekš es redzēju, ka pirmā un galvenā lieta, kas man jāievēro katru dienu, ir darīt laimīgu savu dvēseli savā Kungā". (''Autobiogrāfija'', 52.lpp.). Un viņa iegūtais prieks Dievā izplūda mīlestības dzīvē uz bāreņiem Anglijā.

Hjūdsona Teilora (Hudson Taylor) dēls runā par viņu vēlākos gados: "Es nekad neupurējos." Un tālāk viņa dēls komentē: "Tas, ko viņš teica, bija patiesība, jo kompensācijas bija tik īstas un paliekošas, ka viņš piedzīvoja to, ka atdodot kaut ko neizbēgami nozīmē saņemt, ja cilvēkam ir sirds uz sirdi attiecības Dievu." (''Hudson Taylor's Spiritual Secret'', p. 30). Un no šīs sirds, kas saņem prieku Dievā, ir radušās miljoniem draudzes Ķīnā, ko redzam šodien.

Džonatans Edvards (Jonathan Edwards) , kura sludināšana aizsāka pirmo Lielo Atmodu Amerikā 1740-tajos gados, pieņēma kādu lēmumu studējot koledžā: "Mēģināt iegūt sev , cik vien iespējami lielu laimi un prieku, kas balstīts citā pasaulē, ar visu savu spēku, enerģiju un aizrautību, jā, pat ar varu, es esmu spējīgs vai arī varu pielikt pūles to sasniegt jebkādā veidā, ko varētu iedomāties" (''Works'', vol. 1, p. xxi).

Un 1980.gadā es dzirdēju kādu jaunu palīgmācītāju Ciānas Baptistu Draudzē, runājot Viesmīlības Namā (Hospitality House), kur viņš bija iepazinis To Kungu kā viens no lielpilsētas bērniem. Tagad pēc semināra beigšanas Kalifornijā, viņš bija atgriezies strādāt Mineapolisē. Un viens no teikumiem, ko atceros, bija šis: "Ja vien es varu mīlēt kādu, tad es būšu laimīgs." Tas ir labs noslēgums, komentējot Jēzus teiktos vārdus: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt." Dzīsimies pēc tā ar visu savu sirdi šajā Betlēmes draudzē.

Atgriešanās pie Kristus: Kristīgā Hedonista Veidošanās

2011-07-26T18:05:54Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|Conversion to Christ: The Making of a Christian Hedonist}} <blockquote> '''Mateja ev. 13:44-46''' Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks a...

{{info|Conversion to Christ: The Making of a Christian Hedonist}} 
<blockquote>
'''Mateja ev. 13:44-46''' Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. 45 Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. 46 Un atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.
</blockquote>
Pagājušajā nedēļā mēs dzirdējām, ka bezgalīgais un pāri plūstošais Dieva prieks ir kristīgā hedonisma pamatā. Dievs ir priecīgs, jo Viņam ir pilnīgs prieks par Viņa paša godības pilnību, īpaši, kā tas tiek atspoguļots Viņa dievišķajā Dēlā. Dievs ir priecīgs, jo Viņš ir suverēns un tādēļ var pārvarēt jebkuru šķērsli, kas stājas ceļā Viņa priekam. Un Dieva prieks ir kristīgā hedonisma pamatā tāpēc, ka tas plūst pāri žēlastībā uz mums. Kad Dievs aicina vīrus un sievas pie Sevis, tad tas nav tāpēc, ka Viņam kaut kā trūktu, tukšums, ko vajadzētu aizpildīt, bet gan tāpēc, ka Viņam ir tik daudz, ka Viņš vēlas ar to dalīties. Pagājušajā nedēļā mēs nonācām pie slēdziena, ka ne visiem ir daļa pie Dieva prieka mūžībā, jo ir kāds nosacījums, kas jāievēro. Šis nosacījums ir, ka mums jāpaklausa pavēlei: Priecājies Kungā (Psalms 37:4). Tomēr daudzi cilvēki vairāk priecājas par bagātībām un par atriebību, un par atpūtu, nekā par Dievu. Un tādēļ viņiem nav daļas pie Dieva glābjošās žēlastības; viņi ir pazuduši. Tas, kas viņiem vajadzīgs, ir atgriešanās pie Kristus—kas ir nekas cits, kā veidošanās par kristīgo hedonistu. Par to es vēlos runāt šajā rītā.

Kāds varbūt jautās: "Ja mūsu mērķis ir atgriešanās, tad kāpēc mēs nevarētu vienkārši teikt: 'Tici uz Kungu Jēzu un tu tiksi glābts'? Kāpēc mums jāievieš šis jaunais termins – kristīgais hedonisms?" Tas ir labs jautājums. Te ir atbilde. Mēs dzīvojam ārēji kristīgā sabiedrībā, kur tūkstošiem pazudušu cilvēku domā, ka viņi tic Jēzum. Bieži, kad liecinu neticīgajiem un tiem, kas tikai saucas par kristiešiem, tad pavēle "Tici uz Jēzu un tu tiksi glābts," īstenībā ir nenozīmīga. Dzērāji, ko redzam uz ielām, saka, ka viņi tic. Tāpat arī neprecējušies pāri, kas guļ kopā. Vecāka gājuma cilvēki, kas kādus 40 gadus nav pievērsušies pielūgsmei un ticīgo sadraudzībai, saka, ka viņi tic. Dažnedažādi cilvēki, kas mīl pasauli un arī apmeklē baznīcu, saka, ka ir ticīgi. Mana, kā evaņģēlija sludinātāja un draudzes mācītāja, atbildība nav tikai atgādināt dārgos Bībeles spriedumus, bet arī teikt patiesību par šiem spriedumiem tādā veidā, ka tie, kas tos dzirdēs, nepaliktu vienaldzīgi un sajustu savu vajadzību pēc Kristus. Tas, ko es cenšos darīt, ir ņemt kādu novārtā atstātu un būtisku mācību no Rakstiem, un, cik man iespējams, izcelt to, cerībā, ka tas būs kā dūriens sirdī, kas pilnīgi pamodinās. Un tādēļ es saku, kad cilvēks atgriežas pie Jēzus Kristus, viņš tiek veidots par kristīgo hedonistu. Ja vien cilvēks neatdzimst par kristīgo hedonistu, neredzēt tam Dieva valstības. To es cenšos parādīt Rakstos.

==== Dieva radīti ====

Pirms mēs varam domāt par atgriešanos, mums jāpārskata lielās patiesības par to, kas tad īsti rada nepieciešamību pēc atgriešanās. Pirmā patiesība, ar ko mums kā cilvēkiem jāsastopas, ir tas, ka Dievs ir mūsu Radītājs, kuram mēs esam dziļu pateicību parādā par visu, kas mums ir. Vislabākais pierādījums tam ir tavā paša sirdī un dzīvē. Kāpēc ir tā, ka tavā sirdī automātiski rodas tiesājošas jūtas, kad kāds izturas asi pret tevi pēc tam, kad esi izdarījis viņam ko labu? Mēs automātiski vainojam cilvēku, kurš nepateicas kādam, kurš viņam parādījis lielu labvēlību. Kāpēc? Zini, tā būtu pilnīgi neapmierinoša atbilde, ja es teiktu: Es tā jūtos vienīgi tāpēc, ka bērnībā mani pēra par to, ka nepateicu paldies. Mēs tik viegli neatlaižam cilvēkus no āķa. Tas, cik ātri mūsu sirds tiesā nevērīgus cilvēkus, liecina par mūsu ''patieso'' ticību: kas nepateicas, ir vainojams!

Patiesais iemesls tam, kāpēc mūsu sirdīs ir šāda reakcija, ir tas, ka mēs esam radīti Dieva līdzībā. Tava taisnīguma izjūta, kas automātiski mani uzskata par vainīgu, ja es tevi ignorēju pēc tam, kad esi izglābis manu bērnu no slīkšanas, ir Dieva balss tevī. Dieva līdzības aspekts tevī ir, ka tu nedomājot piekrīti, ka cilvēki ir atbildīgi par savu nepateicību. Tādēļ tu savā sirdī zini, ka ir Dievs, kuram mēs esam dziļu pateicību parādā. Tas būtu pilnīgi liekulīgi domāt, ka Dievs sagaida mazāku pateicību par Savām dāvanām nekā tu par savām. "Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" (Psalms 107:1). Tādēļ, ja tu būsi godīgs par saviem morālajiem standartiem, ko automātiski parādi savam kaimiņam, tad nespēsi izbēgt no fakta, ka Dieva bauslība ir ierakstīta tavā sirdī, un tā ir: radījums ir parādā Savam Radītājam tik lielu pateicību, cik liela ir viņa atkarība no Dieva un cik liela ir Dieva labestība.

==== Standarta Nesasniegšana Grēka dēļ ====

Tas noved pie ''otrās'' lielās patiesības, ar ko jāsastopas cilvēkiem: Mēs neesam jutuši, un joprojām nejūtam, kā arī nejutīsim rīt, pateicības dziļumu, stiprumu un lielumu, ko esam parādā Dievam kā savam Radītājam. Un mums pat nevajag Bībeli, lai saprastu, ka esam vainīgi. Mēs zinām, ka neesam devuši Dievam to, ko paši pieprasām no sava kaimiņa. Mēs zinām, ka taisnīguma izjūta, kas mūsu sirdīs ir pret citiem par viņu nepateicību, ir arī kā dzīva liecība par to, ka Dievs uzskata mūs par vainīgiem, ka esam bijuši pārsteidzoši nepateicīgi Viņam. Un, ja mēs apslāpējam šo liecību savās sirdīs, tad Raksti (Romiešiem 1:18–21) skaidri atklāj, ka:
<blockquote>
Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību . . . Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu, un ''Viņam nav pateikušies'', bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.
</blockquote>
Kad ikviens cilvēks stāvēs Dieva priekšā, lai atbildētu par savu dzīvi, tad Dievam nevajadzēs izmantot kādu Rakstu vietu, lai pierādītu cilvēka vainu un pienākošos sodu. Viņš vienkārši varēs uzdot trīs jautājumus: 1) Vai nebija skaidri redzams dabā, ka viss, kas tev ir, tā ir dāvana, ka tu, kā Mana radība, biji atkarīgs no Manis, lai dzīvotu, elpotu, un baudītu visas citas lietas? 2) Vai tad ne vienmēr taisnīguma izjūta tavā paša sirdī nosodīja citus par viņu vainu, kad viņi neparādīja pateicību par laipnības saņemšanu? 3) Vai tava dzīve ir bijusi piepildīta ar prieku par pateicību uz Mani tikpat lielā mērā, kā esi piedzīvojis Manu laipnību pret tevi? Tiesas sēde tiek slēgta.

==== Zem Dieva Dusmām ====

Un tā, ''trešā'' lielā patiesība, ar ko mums jāsastopas, ir Dieva dusmas pret mums mūsu nepateicības dēļ. Mūsu pašu taisnīguma izjūta pieprasa, lai visā pasaulē tiktu ieviesta taisnība. Mēs nepieļaujam, lai apvainojumi, kas vērsti uz mūsu raksturu, tiktu paslaucīti zem paklāja. Cik daudz mazāk to vēlas Dievs! Dieva taisnība nozīmē, ka Viņam ir jāaizstāv Savs gods. Kad mēs savā nepateicībā samazinām Dieva goda vērtību, tad jātiek nodibinātai taisnībai. Cilvēkam ir lielāka vērtība nekā kaķim. Un tāpēc tu vari nonākt cietumā, ja celsi neslavu kādam citam, turpretī neviens nekad nav apsūdzēts par neslavas celšanu pret kaķi. Un Dievs ir vērtīgāks nekā cilvēks—bezgalīgi vērtīgāks—un tādēļ neslavas celšana Viņa raksturam, parādot nepateicības pazīmes, nozīmē mūžīgās iznīcības spriedumu. Grēka alga ir (mūžīgā) nāve (Romiešiem 6:23).

==== Kristus: Dusmu Absorbētājs ====

Visšausmīgākās ziņas pasaulē ir tas, ka mēs atrodamies zem mūsu Radītāja soda, un ka Viņš ir taisnīgs pēc Sava rakstura, tāpēc Viņam ir pienākums aizstāvēt Savu godu, izlejot Savas dusmas pār mūsu nepateicības grēku. Bet ir vēl kāda ''ceturtā'' lielā patiesība, - ko neviens nevar vienkārši uzzināt, vērojot dabu vai savu sirdsapziņu, patiesība, kuru kādam jāpastāsta, vai nu šis stāstītājs būtu kaimiņš, mācītājs vai misionārs: un tā ir labā vēsts, ka Dievs ir radījis veidu, kā apmierināt Savas taisnības prasības, nenosodot visu cilvēci. Viņš to ir uzņēmies uz Sevis, jo nekādi mūsu nopelni nespētu sagādāt mums glābšanu. Dievs Savā gudrībā ir lēmis rast veidu, kā Viņa mīlestība var mūs izvest no Dieva dusmām, nekompromitējot Dieva taisnību. Kāda gan ir šī gudrība?
<blockquote>
Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība (1. Korintiešiem 1:23, 24).
</blockquote>
Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas krustā sists, ir Dieva Gudrība, kura dēļ Dieva mīlestība var glābt grēciniekus no Dieva dusmām, un tajā pat laikā uzturēt un parādīt Dieva taisnību.

Romiešiem 3:25, 26
<blockquote>
Tiem, kas tic, Dievs nolicis Kristu par grēku izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.
</blockquote>
Kā Dievs var attaisnot grēciniekus, kuri bijuši nepateicīgi Viņa godam, un vienlaicīgi arī parādīt Savu taisnīgo un nelokāmo vērtību Savam godam? Atbilde:
<blockquote>
To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība (2. Korintiešiem 5:21). Sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi (Romiešiem 8:3). Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba (1. Pētera 2:24). Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam (1. Pētera 3:18).
</blockquote>
Ja visšausmīgākās ziņas pasaulē ir, ka mēs atrodamies zem mūsu Radītāja soda, un ka Viņš ir taisnīgs pēc Sava rakstura, tāpēc Viņam ir pienākums aizstāvēt Savu godu, izlejot Savas dusmas pār mūsu nepateicības grēku, tad vislabākās ziņas visā pasaulē (evaņģēlijs!) ir, ka Dievs bija gatavs sodīt Savu paša Dēlu mūsu vietā (Galatiešiem 3:13) un tādā veidā parādīt Savu taisnīgo uzticību Savam godam un arī glābt grēciniekus, tādus kā tu un es!

==== Kas Man Jādara, lai Tiktu Glābts? ====

Bet ne jau visi ir grēcinieki. Ne visi ir glābti no Dieva dusmām tikai tāpēc, ka Kristus mira par grēciniekiem. Un šī ir ''piektā'' lielā patiesība, kas mums jādzird: Ir kāds nosacījums, kas tev ir jāievēro, lai tiktu glābts. Un es gribu pamēģināt parādīt savu pēdējo domu, ka kļūt par kristīgo hedonistu ir šī nosacījuma būtiska daļa.

"Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" ir iespējams vissvarīgākais jautājums, ko kāds cilvēks varētu uzdot. Uz brīdi apskatīsim dažādus veidus, kā Dievs atbild uz šo jautājumu Savā Vārdā. Atbilde Apustuļu darbos 16:31 ir: "''Tici'' uz Kungu Jēzu, un tu tiksi glābts." Atbilde Jāņa ev. 1:12 ir, ka mums ir jāuzņem Kristus: "Visiem, kas Viņu ''uzņēma'' . . . Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem." Atbilde Apustuļu darbos 3:19 ir: Atgriezies! Tas nozīmē, ''aizgriezies'' prom no sava grēka. "Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti." Atbilde vēstulē ebrejiem 5:9 ir paklausība Kristum. "Jēzus kļuva par mūžīgās pestīšanas gādnieku visiem, kas ''paklausa'' Viņam." Jēzus pats uz šo jautājumu atbildēja vairākos veidos. Piemēram, Mateja ev.18:3 Viņš teica, ka glābšanas nosacījums ir kļūt kā bērnam:
<blockquote>
Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un ''netopat kā bērni,'' tad jūs nenāksit Debesu Valstībā.
</blockquote>
Marka ev. 8:34, 35 nosacījums ir sevis aizliegšana, gatavība zaudēt savu zemes dzīvi Kristus dēļ:
<blockquote>
Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai ''aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un staigā Man pakaļ.'' Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas ''savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ,'' tas to izglābs.
</blockquote>
Mateja ev. 10:37 Jēzus saka, ka nosacījums ir mīlēt Viņu vairāk par visiem citiem:
<blockquote>
Kas ''tēvu vai māti mīl vairāk nekā Mani, tas Manis nav vērts;'' un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. (Sk. 1. Korintiešiem 16:22; 2. Timotejam 4:8.)
</blockquote>
Un Lūkas ev. 14:33 nosacījums glābšanai ir tāds, ka mums jābūt brīviem no mīlestības uz mantu: "Kas ''neatsakās'' no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis."

Šie ir daži no nosacījumiem, kas minēti Jaunajā Derībā, kas mums jāņem vērā, lai mēs gūtu labumu no Kristus nāves un tiktu glābti. Mums jātic Viņam, jāuzņem Viņš, jāatgriežas no grēkiem, jāpaklausa Viņam, jākļūst pazemīgiem kā bērniem, jāmīl Viņš vairāk nekā mēs mīlam savu ģimeni, savu mantu vai pat savu dzīvību. Tas ir tas, ko nozīmē atgriezties pie Kristus. Un šis ir vienīgais ceļš uz mūžīgo dzīvi.

==== Viens Nosacījums, lai Saņemtu Glābšanu ====

Bet kas tad īsti ir tas, kas satur kopā visus šos nosacījumus? Kas tos vieno? Kas ir tā viena lieta, kas mudina cilvēku tos ievērot? Es domāju, ka atbilde ir dota kādā līdzībā Mateja ev. 13:44:
<blockquote>
Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.
</blockquote>
Šajā līdzībā lasām par to, kā cilvēks piedzīvo atgriešanos un tiek ievests Debesu valstībā. Viņš atklāj dārgumu un lielais prieks mudina viņu pārdot visu, kas tam ir, lai iegūtu šo dārgumu. ''Tu atgriezies pie Kristus tad, kad Viņš kļūst par tavu svētā prieka dārgumu lādīti.'' Šīs svētās mīlestības jaunpiedzimšana ir kopīga sakne visiem glābšanas nosacījumiem. Mēs piedzimstam no augšienes—piedzīvojam atgriešanos—tad, kad Kristus kļūst par dārgumu, kurā mēs atrodam tik lielu prieku, ka uzticēšanās Viņam, paklausība un aizgriešanās no visa, kas Viņu pazemo, kļūst par normālu ieradumu.

Kāds varbūt iebildīs pret kristīgo hedonismu, sakot: "Ir iespējams pieņemt lēmumu par sekošanu Kristum arī bez prieka pamudinājuma." Es par to ļoti šaubos. Tomēr šī rīta tēma nav: "Vai tu ''vari'' pieņemt lēmumu par sekošanu Kristum arī bez prieka pamudinājuma?" Šī rīta tēma ir: "Vai tev ''vajadzētu''?" Vai tu gūtu no tā kādu labumu, ja varētu? Vai ir kāds pierādījums Rakstos, ka Dievs pieņems tos, kas nāk pie Viņa kādu citu motīvu vadīti, nevis no lielā prieka Viņā? Kāds varētu teikt: "Mūsu mērķim dzīvē vajadzētu būt izpatikt Dievam, nevis sev." Bet kas tad Dievam ir patīkami? Ebrejiem 11:6:
<blockquote>
Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka ''Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.''
</blockquote>
''Tu nevari izpatikt Dievam,'' ja vien tu nenāc pie Viņa, meklējot atmaksu.

Ko Jēzus teica Pēterim, kad viņš koncentrējās uz to, kā pašaizliedzīgi upurējis visu Jēzus dēļ, sakot: "Kungs, mēs visu esam atstājuši un sekojuši Tev" (Mateja ev. 19:27)? Jēzus redzēja lepnuma sakni: "''Mēs'' esam pieņēmuši varonīgu lēmumu pienest upuri Jēzum." Un kā Jēzus dabūja ārā šo lepnumu no Pētera sirds? Viņš teica:

Nav neviena, kas Manis dēļ būtu atstājuši un nesaņemtu simtkārtīgi ... jau šajā dzīvē, un nākamajā – mūžīgo dzīvību.

Pēteri, ja tu neseko Man tādēļ, ka Es būtu vērtīgāks par visām citām lietām, tad labāk neseko Man nemaz. Tu joprojām mīli savu pašapmierinātību. Tu neesi kļuvis kā mazs bērns, kas izbauda sava Tēva labestību. Lepnums ir tas, kas liek tev vēlēties būt kaut kam lielākam nekā mazam zariņam, kas no Kristus vīna koka izsūc taisnību, mieru un ''prieku.'' Pestīšanas nosacījums ir tāds, ka tu nāc pie Kristus meklējot atalgojumu, un ka Viņā tu atrodi dārgumu lādīti ar svētu prieku.

To visu sasummējot: Ir piecas lielas patiesības, kas jāatzīst ikvienam cilvēkam. ''Pirmā:'' Dievs ir mūsu Radītājs, kuram mēs esam dziļu pateicību parādā par visu, kas mums ir. ''Otrā:'' neviens no mums nav izjutis pateicības dziļumu, stiprumu un lielumu, ko esam parādā Dievam kā savam Radītājam. ''Trešā:'' Dieva taisnības dēļ mēs atrodamies zem soda. Mūsu pašu taisnīguma izjūta atklāj, ka esam vainīgi. Ceturtā: Jēzus Kristus nāves dēļ par mūsu grēkiem Dievs ir radījis veidu, kā apmierināt Savas taisnības prasības, un glābt cilvēci. ''Visbeidzot:'' nosacījums, kas mums jāievēro, lai gūtu labumu no lielā pestīšanas plāna, ir tas, ka mums jāatgriežas pie Kristus – un atgriešanās pie Kristus notiek tad, kad Kristus tavā dzīvē kļūst par dārgumu lādīti ar svētu prieku. Ikviens evaņģēlija aicinājums saskaņā ar Bībeli sakņojas dāsna dārguma apsolījumā. Kristus pats ir bagātīga atlīdzība jebkuram upurim. Evaņģēlija aicinājums bez šaubām ir hedonistisks:
<blockquote>
Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba, ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! (Jesajas 55:1–3)
</blockquote>

Pielūgsme: Kristīgā Hedonisma Svētki

2011-07-26T17:46:11Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|Worship: The Feast of Christian Hedonism}} <blockquote> '''Psalmi 63:5-6 ''' </blockquote> Sacelšanās pret hedonismu daudzās draudzēs ir apslāpējusi pielūgsmes garu. J...

{{info|Worship: The Feast of Christian Hedonism}} 
<blockquote>
'''Psalmi 63:5-6 '''
</blockquote>
Sacelšanās pret hedonismu daudzās draudzēs ir apslāpējusi pielūgsmes garu. Ja tev ir uzskats, ka augstas morāles rīcībā nedrīkst būt savtīgas intereses, tad pielūgsme, kas ir viena no augstākās morāles rīcībām, ko cilvēks varētu veikt, jāizpilda vienkārši kā pienākums. Un, kad pielūgsme tiek reducēta līdz pienākumam, tad tā pārstāj eksistēt. Viens no lielākajiem pielūgsmes ienaidniekiem mūsu draudzēs ir mūsu šķīstība, kas tiek nepareizi novirzīta. Mums ir neskaidrs priekšstats par to, ka meklēt savu prieku nozīmē grēkot, un tādējādi šī šķīstība uzceļ sienas mūsu sirds ilgām un noslāpē pielūgsmes garu. Jo, kas gan ir pielūgsme, ja ne mūsu priecāšanās par Dieva godības banketa svētkiem?

Pielūgsme ir iekšēja sajūta un ārēja rīcība, kas atspoguļo Dieva vērtīgumu. Un iekšējā sajūta ir būtība tam visam, jo Jēzus teica:
<blockquote>
Šie cilvēki godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu prom no Manis; bet velti viņi Mani godā.
</blockquote>
==== Trīs Veidi, kā Sirds Reaģē uz Pielūgsmi ====

Pielūgsme ir veltīga, tukša, tā nav nekas, ja sirds netiek sakustināta. Un es domāju, ka ir iespējams vispārēji aprakstīt, ko sirds piedzīvo pielūgsmē. Vispārīgi ir trīs veidi, kādos sirds var reaģēt uz pielūgsmi Dievam, un parasti tie pārklājas un eksistē vienlaicīgi.

1) Sirds var ''priecāties'' par Dieva godības bagātībām.
<blockquote>
Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. (Psalmi 63:6,7)
</blockquote>
2) Sirds var ''ilgoties'' pēc tā, lai šis prieks kļūtu dziļāks, intensīvāks un noturīgāks.
<blockquote>
Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā? (Psalmi 42:2,3)
</blockquote>
3) Sirdī ir ''nožēla ar skumjām'' tad, kad tā nejūt prieku par Dievu, nedz arī ilgas pēc šī prieka Dievā.
<blockquote>
Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. (Psalmi 73:21, 22)
</blockquote>
==== Liels Šķērslis Ceļā uz Pielūgsmi ====

Ja tu nejūti ''prieku'' par Dieva godības bagātībām, un nejūti nekādas ilgas redzēt un iepazīt Dievu vairāk, un nejūti ''skumjas'' par to, ka tavas ilgas un prieks ir tik niecīgi, tad tu nepielūdz. Vai tad nav skaidrs, ka cilvēks, kas domā par šķīstību kā savu interešu pārvarēšanu un kas domā par netikumu kā sava prieka meklēšanu, gandrīz nebūs spējīgs pielūgt. Jo pielūgsme visaugstākajā mērā ir hedonistisks dzīves notikums, un to nevajadzētu sabojāt ne ar vismazāko domu par vienaldzību. Lielais šķērslis ceļā uz pielūgsmi nav tas, ka mēs meklējam patīkamo, bet gan, ka mēs esam gatavi samierināties ar nožēlojami niecīgiem priekiem. Jeremija to izteica šādi:
<blockquote>
“Mana tauta ir pārmainījusi savu vareno Dievu pret bezspēcīgiem elkiem! Šausminieties par to, debesis, un drebiet un sastingstiet izbrīnā!” saka Tas Kungs. “Jo Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni.” (Jeremijas 2:11–13)
</blockquote>
Lielākais šķērslis uz pielūgsmi starp Dieva cilvēkiem nav tas, ka mēs vienmēr meklētu, lai mūsu pašu vajadzības tiktu apmierinātas, bet gan tas, ka mūsu meklēšana ir tik vāja un mēs tajā neieliekam visu savu sirdi, ka rezultātā samierināmies ar maziem malciņiem no caurām mucām, kaut patiesībā tepat līdzās aiz nākamā paugura atrodas dzīvā strūklaka.

Viens no maniem visnozīmīgākajiem padomdevējiem kristīgajā hedonismā ir bijis K.S.Luiss. Es atceros, cik liels bija mans atklājums 1968.gadā, kad lasīju pirmo lapu no viņa sprediķa “Godības Smagums”. Tas nav nekas vairāk par to, ko teicis Jeremija, tikai pateikts mūsdienīgākā valodā.
<blockquote>
Ja tu šodien veiktu aptauju 20 cilvēku starpā, kas pēc viņu domām ir augstākais tikums, tad 19 no viņiem atbildētu – Nesavtība. Bet, ja tu šo pašu jautājumu uzdotu gandrīz jebkuram vecākam kristietim, tad viņš atbildētu – Mīlestība. Vai vari pamanīt, kas ir noticis? Pozitīvo lietu ir nomainījusi negatīva lieta. Nesavtīguma negatīvais ideāls sevī ietver ieteikumu, kas galvenokārt nav paglabāt labās lietas priekš citiem, bet gan iztikt pašiem bez labajām lietām., tā it kā svarīgākā doma būtu nevis viņu laime, bet atturība. Es nedomāju, ka tāds ir kristiešu Mīlestības tikums. Jaunajā Derībā tiek daudz runāts par sevis aizliegšanu, tomēr ne par tādu sevis aizliegšanu, kas ar to arī beidzas. Mēs esam aicināti aizliegt sevi un ņemt savu krustu, lai tādā veidā varētu sekot Kristum; un gandrīz jebkurš apraksts par to, ko mēs beigās iegūsim, ietver aicinājumu uz vēlmi. Ja modernajā apziņā slēpjas doma par to, ka vēlēties savu labumu un no sirds cerēt uz labuma baudīšanu, ir slikta lieta, tad, manuprāt, šī doma ir ieslīdējusi no Kanta un stoiķu mācības, un tai nav nekāda sakara ar kristīgo ticību. Patiešām, ja mēs pārdomājam nekaunīgos atmaksas solījumus un šaubīgos atalgojumus, kas apsolīti evaņģēlijos, tad varētu likties, ka mūsu Kungs atklāj, ka mūsu vēlmes ir nevis pārāk stipras, bet gan pārāk vājas. Mēs esam svārstīgi radījumi, kas sevi muļķo ar stipriem dzērieniem un seksu, un ambīcijām, kaut patiesībā mums tiek piedāvāts bezgalīgs prieks, līdzīgi kā nezinošs bērns, kurš grib taisīt smilšu kūkas kādā graustu rajonā, jo viņš nespēj iedomāties, ko nozīmē piedāvājums doties izbraucienā pie jūras. Mēs pārāk ātri un lēti tiekam apmierināti.
</blockquote>
Tā ir, vai ne? Mūsu vēlme iegūt laimi ir pārāk vāja. Mēs esam apmierināti, kad mums ir māja, ģimene, jauni draugi, darbs, televizors, mikroviļņu krāsns, Apple II dators, ik pa reizei varam doties kādā izbraukumā, mums ir ikgadējs atvaļinājums. Mēs tik ļoti esam pieradinājuši sevi pie maziem, neaizraujošiem, īslaicīgiem un nepilnvērtīgiem priekiem, ka mūsu spēja iegūt patiesu prieku ir sarāvusies čokurā. Un līdz ar to ir sarāvusies arī mūsu pielūgsme.

==== Kristīgo Hedonistu Pielūgsme ====

Bet man ir kāds sapnis par Betlēmes Draudzi un to, kāds pielūgsmes dievkalpojums gan tas būtu, ja ikviens, kas to apmeklē, būtu kristīgais hedonists. Es sapņoju par 1 stundu nedēļā, kas būtu pilnīgi citādāka nekā pārējās stundas; iknedēļas kopīga tikšanās ar dzīvo Dievu. Telpa piepildīta ar cilvēkiem, kas no visas sirds dziļumiem sauc:
<blockquote>
Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens. (Psalmi 63:2)
</blockquote>
Es sapņoju, kad sapulcētos cilvēki, kam patīk kristīgā sadraudzība un sarunas, bet kas šo sarunu dziļuma dēļ, to noliek malā uz vienu stundu un ērģeļu skaņu pavadījumā neviltotā pazemībā nekaunoties noliecas lūgšanā, lai Svētais Gars varētu nonākt pār pielūgsmi un ar Savu spēku satricinātu šo vietu. Es sapņoju par ticīgo ģimenes sapulcēšanos svētdienas rītā, kad viņi būtu patiesi laimīgi Dievā līdzīgi kā ģimenes savā pirmajā atvaļinājuma dienā, vai arī, sēžot pie mielasta galda Pateicības vakariņās, vai arī pie Ziemassvētku eglītes saņemot dāvanas. Priecīgas sirdis, bez važām, brīvas, lai sauktu "Āmen!", kad koris mūs pieved pie Dieva, vai kad ērģeļu slavas dziesmas teic tronī sēdošo ķēniņu Ķēniņu, vai arī kad mācītājs runā par kādu nesalīdzināmu evaņģēlija patiesību. Es sapņoju par kādu stundu kopā, kad ledus sirdīs tiek izkausēts, un vecās strutojošās brūces tiek dziedinātas Tā Kunga prieka siltumā. Stunda ar Dievu, kad nomocītie svētie tiek piepildīti ar Kunga spēku, lai pirmdien ierastos savā darbā atjaunoti un spēcīgi. Es sapņoju par cilvēkiem, kas sapulcējušies un ir izsalkuši dzirdēt Dieva Vārdu, un radīt priecīgu troksni Dievam par glābšanu ar dziesmām un ērģelēm, un klavierēm, un trompetēm, flautām un stīgu instrumentiem, un cimbālēm un saucieniem. Es sapņoju par vienu stundu nedēļā ar jums, kad mēs kopā satiekamies ar Dievu tādā reālā un skaidrā veidā, ka ienākot svešinieks teiktu: "Patiesi, Dievs ir šajā vietā!"

Tas nav vienkārši sapnis. Tā ir Dieva griba par mums un tas notiek. Kāds vīrs atnāca pie manis pagājušajā nedēļā, kurš pāris reizes bija apmeklējis mūsu rīta dievkalpojumus. Viņš vienkārši gribēja mani iedrošināt turpināt iet uz priekšu, un tad viņa acis piepildīja asaras un viņš teica: "Es biju pārsteigts, jo es zinu, cik tālu mums jāiet.” Kā jauns ticīgais viņš bija uzaudzināts ļoti neformālā mājas draudzē. Tad es teicu: "Tad laikam mūsu dievkalpojums jums šķiet nebrīvs, jo mums viss ir diezgan izplānots." Bet viņš teica: "Nē, nē. Runa nav par formu vai struktūru. Runa ir par to, vai tajā ir dzīvība, vai vadītāji un pārējie draudzē tiešām satiekas ar Dievu." Un viņam ir taisnība. Pastāv mirušas harizmātiskās draudzes, kā arī dzīvas liturģiskās draudzes. Forma ir tikai kā vilciena sliedes, lai noturētu mūs visus pareizā virzienā; tas, vai pielūgsmes dzinējs skrien ātri kā lode pa šīm sliedēm vai arī tas nekustīgi stāv pie vilcienu stacijas, ir atkarīgs no tā, vai mēs esam kristīgie hedonisti vai nē.

==== Četri Iebildumi pret Kristīgo Hedonismu ====

Tātad, ko mēs varam darīt, lai šis sapnis kļūtu par īstenību Betlēmes Draudzē? Divas lietas: viena ir saistīta ar intelektu, otra – ar emocijām. Mums būs jābūt intelektuāli pārliecinātiem, ka iebildumi pret kristīgo hedonismu ir nederīgi; un mums būs jāpamodina jaunas un spēcīgas emocijas savās sirdīs uz Dievu. Ļaujiet man nosaukt četrus iebildumus pret kristīgo hedonismu, jo tie ir saistīti ar pielūgsmi.

1)Pirmkārt, kristīgais hedonisms nenozīmē, ka Dievs kļūst par līdzekli, kas palīdz mums iegūt pasaulīgos priekus. Tas prieks, ko meklē kristīgais hedonists, ir prieks, kas ir ''pašā Dievā.'' Viņš ir galapunkts mūsu meklējumiem pēc prieka, un nevis līdzeklis, kas ved uz tālāku, citu galapunktu. "Ak, kaut es nokļūtu pie Dieva altāra, pie Dieva, kas man piešķir ''prieka pilnu sajūsmu!''" (Psalmi 43:4). Viņš ir mūsu prieka pilnā sajūsma, nevis zelta ielas, vai atkal satikšanās ar savējiem, vai kāda cita svētība uz zemes vai no debesīm. Pagājušajā nedēļā es runāju no vēstules ebrejiem 11:6 par to, ka tu nevari izpatikt Dievam, ja vien tu nenāc pie Viņa saņemt atalgojumu, un šodien es vēlreiz uzsveru, šis atalgojums ir sadraudzība ar pašu Dievu.

2) Otrkārt, kristīgais hedonisms pievērš uzmanību tam, ka koncentrēšanās uz sevi nogalina prieku un tādējādi tā nogalina arī pielūgsmi. Tiklīdz tu vērs savas acis uz sevi un sāc apzināties, ka piedzīvosi prieku, tajā mirklī šis prieks pazūd. Kristīgais hedonists apzinās, ka prieka noslēpums ir aizmirst par sevi. Jā, tā ir, ka mēs apmeklējam Mākslas Institūtu Mineapolisē, lai iegūtu prieku, aplūkojot gleznas. Tomēr kristīgā hedonisma padoms ir: Pievērst visu savu uzmanību gleznām, nevis savām emocijām, citādi viss šis piedzīvojums tiks sabojāts. Tādējādi, pielūgsmē radikāli jāpievēršas Dievam nevis sev.

3) Treškārt, kristīgais hedonisms neveido dievu, kas rodas no patīkamām sajūtām. Tas apgalvo, ka tu jau esi izveidojis dievu no tā, kur tu rodi vislielāko prieku.

4) Ceturtkārt, kristīgais hedonisms nenoliek mūs augstāk par Dievu, kad mēs meklējam Viņu savas intereses vadīti. Pacients nav lielāks par savu ārstu, jo viņš dodas pie ārsta, lai saņemtu palīdzību. Bērns nav lielāks par savu tēvu, kad viņš vēlas kopā paspēlēties. Iedomājies, ka es 21.decembrī pārnāktu mājās ar 15 skaistām rozēm garos kātos, ko gribētu pasniegt Noēlai, atzīmējot mūsu kāzu gadadienu. Un, kad viņa teiktu: "Rozes ir tik skaistas, paldies!", tad es atbildētu: "Nepievērs tām uzmanību. Tas ir mans ''pienākums.''" Tajā brīdī izgaistu visas morālās vērtības. Jā, tas ir mans pienākums, bet, ja vien mani nemudina patika pret viņu kā cilvēku, kas liek man rīkoties spontāni, tad šī mana pienākuma rīcība pazemina viņu. Tā ir lieta, kam ir jātiek mainītai mūsu pielūgsmē. Mēs pazeminām Dievu, rīkojoties tā, it kā tā būtu pielūgsme, bet nepriecājamies par Viņu kā personu. Mana sieva tiek paaugstināta, nevis pazemināta, kad es viņai saku: "Es vēlos šovakar ar tevi kaut kur aiziet divatā tāpēc, ka man ir liels prieks būt ar tevi." Galvenais cilvēka mērķis nav tikai pagodināt Dievu un priecāties par Viņu mūžīgi. Kad mēs nepriecājamies par Viņu, tad mēs Viņu arī nepagodinām. Tāpēc es teikšu vēlreiz, ka mans sapnis, lai Betlēmes Draudze kļūtu par vietu, kur cilvēki pielūdz, būs patiess tikai tad, ja mēs kļūsim par kristīgiem hedonistiem, kuri nav apmierināti ar smilšu kūkām graustu rajonā.

==== Atver Savas Acis uz Dieva Godību ====

Es ceru, ka pirms mēs pabeidzam šo ciklu, jūsu ''prāts'' par to būs pārliecināts. Tomēr ar to vien nepietiek. Lai kļūtu par tautu, kas pielūdz, mūsu ''sirdīs'' jātiek pamodinātām jaunām un spēcīgām emocijām uz Dievu. Ja mēs neattīstām Dieva doto emociju un iztēles spēku, tad tie ies mazumā un nomirs, un līdz ar to arī mūsu pielūgsme. Neļausim, lai ar mums notiek tas pats, kas notika ar Kārli Darvinu. Savas dzīves noslēgumā viņš uzrakstīja saviem bērniem veltītu autobiogrāfiju, kur izteica vienu lietu, ko nožēlo. Tur bija teikts:
<blockquote>
Līdz apmēram 30 gadu vecumam dažādas formas dzeja . . . sniedza man lielu prieku . . . Agrāko laiku gleznas deva man neizmērojamu (prieku) un mūzika – ļoti lielu baudu. Bet tagad jau daudzus gadus es nevaru paciest pat vienu rindiņu dzejas . . . Man arī gandrīz ir zudis prieks par gleznām vai mūziku . . . Man vēl joprojām sagādā nedaudz baudas skaistas dabas ainavas, bet tās vairs neizraisa tik dziļu prieku kā kādreiz. . . Šķiet, ka mans prāts ir kļuvis kā gaļas mašīna, kas no vienas lielas faktu kolekcijas izmaļ vispārējus likumus.
</blockquote>
Brāļi un māsas, lūdzu, neļaujiet, lai tas notiek ar jums! Neļaujiet, lai jūsu kristietība veidojas no vienmuļas no Bībeles faktu kolekcijas ņemto vispārējo doktrīnas likumu pārstrādes. Neļaujiet, lai atdziest jūsu pirmā mīlestība! Neļaujiet, lai nomirst bērnišķīgā apbrīna. Neļaujiet, lai ainava, dzeja un mūzika, kas raksturo tavas attiecības ar Dievu, samazinātos un zaudētu nozīmi. Tev ir liels potenciāls piedzīvot tādu prieku, par kuru tu vari tikai nojaust. Dievs to var darīt par realitāti. Atver savas acis uz Viņa godību. Tā ir tev visapkārt. "Debesis izteic Dieva godību un pamati sludina Viņa roku darbu."

Dievs var atmodināt tavu sirdi, ja tu to Viņam lūgsi un meklēsi Viņu kā apslēptu dārgumu. Pagājušajā pirmdienā es atrados lidmašīnā, ceļā atpakaļ uz Čikāgu. Es biju gandrīz vienīgais pasažieri, tāpēc apsēdos pie loga austrumu pusē. Pilots ziņoja, ka virs Mičiganas ezera un Viskonsinas štata ir viesuļvētra, tāpēc viņš virzīsies uz rietumiem. Es tur sēdēju, raugoties pilnīgā tumsā, kad pēkšņi visu debesjumu piepildīja spoža gaisma un baltu mākoņu mutulis parādījās zem lidmašīnas un tad maz pamazām pazuda. Sekundi vēlāk milzīgs balts gaismas virpulis eksplodēja no ziemeļiem uz dienvidiem pāri visam horizontam, un mirkli vēlāk viss atkal kļuva tumšs. Drīz pēc tam zibeņošana bija gandrīz nepārtraukti un gaismas vulkāni uzplaiksnīja no mākoņu veidolā redzamajām aizām un tālajām baltajām kalnu grēdām. Es tur sēdēju, šūpodams savu galvu neticībā. "Kristu, ja viss šis ir tikai dzirkstele, ko rada Tava zobena asināšana, tad kāda gan būs tā diena, kad Tu parādīsies!" Un tad es atcerējos mūsu Kunga vārdus:
<blockquote>
Kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. (Mateja ev. 24:27)
</blockquote>
Un pat arī tagad, kad atsaucu atmiņā to skatu, vārds „godība” mani piepilda ar sajūtām, un es pateicos Dievam, ka Viņš atkal un atkal ir pamodinājis manu sirdi, lai tā slāptu pēc Viņa, pēc pielūgsmes Viņam. Un Viņš to darīs arī tavā dzīvē, ja tu patiesi to vēlēsies.

Dieva laime: Kristīgā Hedonisma Pamats

2011-07-26T17:34:49Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|The Happiness of God: Foundation for Christian Hedonism}} <blockquote> '''Jeremijas 32:36-41''' 36 Un tomēr saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru...

{{info|The Happiness of God: Foundation for Christian Hedonism}} 
<blockquote>
'''Jeremijas 32:36-41''' 36 Un tomēr saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru jūs sakāt, ka tā zobena varas, bada un mēra briesmu dēļ nodota Bābeles ķēniņa rokā: 37 tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur Es tos biju izklīdinājis Savās dusmās, Savā bardzībā un Savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. 38 Un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. 39 Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un saviem bērniem par svētību. 40 Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. 41 Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu Savu sirdi un dvēseli.
</blockquote>
Kādā svētdienas dievkalpojumā es pieminēju domu par hedonismu kristieša dzīvē, un vēlāk pie manis pienāca kāda bērna vecāks un teica: "Ziniet, mana mazā meitiņa domāja, ka jūs runājat par pagānismu kristieša dzīvē." (Tulka piezīme: angļu valodā tiek lietots vārds “heathenism”, kas nozīmē “pagānisms”, un skan ļoti līdzīgi vārdam hedonisms.) Es zinu, ka pat tad, ja skaidri izrunāju vārdu „hedonisms”, daži no jums iespējams tik un tā sadzirdēsiet „pagānisms”, jo varbūt jūs domājat, ka hedonisms ir pagānu dzīves filozofija. Un iespējams, ka jums ir taisnība, jo tas ir plaši pazīstams uzskats, ka hedonisms ir centieni iegūt prieku un baudu, un būt morāli vienaldzīgam. 2.Timotejam 3:4 Pāvils brīdina, ka pēdējās dienās cilvēki „mīlēs vairāk baudas nekā Dievu”. Nepārprotami, mēs dzīvojam šajās pēdējās dienās.

==== Pagānisms kristieša dzīvē? ====

Pirms diviem gadiem Daniels Jankelovitčs izdeva grāmatu ar nosaukumu ''Jaunie Likumi: Meklējumi pēc Piepildījuma Pasaulē, kas ir Apgriezta Kājām Gaisā.'' Pamatojoties uz daudzām intervijām un aptaujām visas valsts mērogā, viņš cenšas pierādīt, ka mūsu kultūrā ir parādījušās milzīgas pārmaiņas un ka plaši izplatītā tiekšanās iegūt personīgo piepildījumu, ir radījusi jaunu likumu komplektu, kas nosaka to, kā mēs kā amerikāņi domājam un jūtamies. Viņš saka: „Tā kā šie jaunie likumi ir pilnīgi citādāki, tad tie vienkārši pagriež vecos likumus ar kājām gaisā, un tā vietā, kur bija sevis aizliegšanas ētika, mēs redzam cilvēkus, kas atsakās aizliegt jebko no sevis – pamatojoties nevis uz bezgalīgu apetīti, bet gan uz dīvainu morāles principu – „Man ir pienākums pret sevi” (p. xviii). Viņš stāsta par 30-gadīgu sievieti, kas sūdzējās savam psihoterapeitam, ka viņa kļūstot nervoza un īgna, jo dzīve kļuvusi pārāk vētraina – pārāk daudz pasākumu nedēļas nogalēs, pārāk daudz diskotēku, pārāk vēlu pārnāk mājās, pārāk daudz sarunu, pārāk daudz vīna, pārāk daudz narkotiku, pārāk daudz mīļāko. „Kāpēc tu vienkārši neapstājies?”, saudzīgi pajautāja terapeits. Paciente kā paralizēta brīdi nekustīgi skatījās viņā, un tad viņas seja sāka starot no atskārsmes: „Jūs gribat teikt, ka man nav jādara viss, ko es gribu?”, viņa izbrīnā izsaucās. Jaunā sevis piepildījuma meklētāju raksturīga iezīme ir tā, ka „viņu darbības pamatā ir priekšnoteikums, ka emocionālās alkas ir svēta lieta, un tas ir noziegums pret dabu turēt nepiepildītu emocionālo vajadzību” (59.lpp.). „Mūsu ēra ir pirmā, kad desmitiem miljonu cilvēku savai rīcībai sniedz morālu attaisnojumu, proti, ka iekšējais un laikam jau „īstākais” cilvēka „es” labi neiederas ar viņam piešķirto sociālo lomu.”

Iespējams, ka attiecības, kurās cilvēki meklē piepildījumu, un viņu izveidotie likumi, kas izraisījuši vislielāko apvērsumu, ir laulības. Jankelovitčs dod labu ieskatu, teikdams, ka "Veiksmīgas laulības ir izaustas no daudzu apvaldīto vēlmju diegiem — piekrist otra vēlmēm; pieņemt savu vēlmju ierobežošanu; norīt „vilšanās kamolu”; izvairīties no konfliktiem; neizmantot iespējas dusmoties; noklusēt, kad ir iespēja sevi pierādīt. Vēlme pēc personīgā piepildījuma visaugstākajā mērā nozīmē paņemt slotas kātu un noslaucīt smalku zirnekļu tīklu. Bieži vien tas, kas pēc tā visa paliek, ir lipīga masa, kas pieķērusies pie slotas; zirnekļu tīkla struktūra ir izjaukta” (76.lpp).

Tāpēc es pilnīgi spēju saprast tos no jums, kas esat pietiekoši brīvi no šīs kultūras, un dzirdot vārdu „hedonisms” spējat reaģēt, sakot: „Pietiek! Mūsu ģimenes, mūsu skolas, mūsu darbavietas, mūsu sabiedrību izposta hedonistiski personīgā piepildījuma meklētāji, kuriem it nemaz nav morālās drosmes, sevis aizliegšanas, spēcīgas nodošanās, upurējošas uzticības, kas satur kopā dzīves dārgo struktūru un ienes mūsu kultūrā cildenumu. Mums nevajag hedonismu: mums vajag atgriezties pie godīguma, apdomības, taisnības, mērenības, gara spēka un paškontroles!" Tici man, mēs iespējams esam tuvāk nekā tu domā. Viss, ko es lūdzu, ir, lai tu uzklausītu mani 9 nedēļas, pirms tu izsaki galīgo spriedumu par kristīgo hedonismu.

==== Piemēri par Kristīgo Hedonismu no Bībeles ====

Reizēm kāda ilustrācija ir vērtīgāka par tūkstoš vārdiem, kas izsaka abstraktu definīciju. Tāpēc precīzas definīcijas vietā par to, kas ir kristīgais hedonisms, atļauj man sniegt dažus piemērus par to no Bībeles. Dāvids runā par kristīgo hedonismu, kad viņš pavēl: „Meklē savu prieku Savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalms 37:4). Un viņš demonstrē kristīgā hedonisma būtību, saucot: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva!” (Psalms 42:2–3). Mozus bija kristīgais hedonists (saskaņā ar vēst. Ebrejiem 11:24–27), jo viņš atteicās baudīt „īslaicīgu grēcīgu laimi”, bet „par lielāku bagātību turēja Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” Svētie, par kuriem rakstīts Ebrejiem 10:34, bija kristīgie hedonisti, jo viņi izvēlējās riskēt ar savām dzīvībām, apmeklējot kristiešus cietumos un priecīgi pieņemot savas mantas nolaupīšanu, tāpēc ka viņi zināja, ka viņiem bija labāka, paliekama manta. Apustulis Pāvils ieteica kristīgo hedonismu, kad viņš vēstulē Romiešiem 12: 8 teica: „kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” Un Jēzus Kristus, mūsu ticības iesācējs un piepildītājs, uzstāda kristīgā hedonisma augstāko standartu, jo "bijība Tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža" (Jesajas 11:3), un Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai (Ebrejiem 12:2).

Kristīgais hedonisms ir mācība par to, ka vēlme būt laimīgam ir dota no Dieva, un to nevajag noliegt vai tai pretoties, bet tā jāvirza uz Dievu, kurā iegūt piepildījumu. Kristīgais hedonisms nemāca to, ka jebkas, kur mēs rodam baudu, ir labs. Tas māca to, ka Dievs tev ir atklājis, kas ir labs, un to darot, vajadzētu piedzīvot prieku (Mihas 6:8). Un tā kā paliekot Dieva gribā vajadzētu nest tev prieku, tad varam secināt, ka dzīšanās pēc prieka ir visbūtiskākā no visiem morālajiem centieniem. Ja tu pārstāj dzīties pēc prieka (un tādējādi atsakies būt hedonists, kā es saprotu un lietoju šo terminu), tu nevari piepildīt Dieva gribu. Kristīgais hedonisms apstiprina domu, ka visdievbijīgākie svētie katrā paaudzē ir atklājuši, ka nepastāv pretruna starp to, ka no vienas puses: „Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm” (Romiešiem 8:36) un no otras puses „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es jums vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4). Kristīgais hedonisms neietver kultūru, kur tu meklē apmierināt savas vēlmes, un tas dara tevi par tavu grēcīgo impulsu vergu. Kristīgais hedonisms pauž to, lai mēs nekļūstam līdzīgi šai pasaulei, bet tiekam pārveidoti, atjaunodamies savā garā (Romiešiem 12:2), lai mēs varētu ar prieku darīt mūsu Tēva gribu, kas ir debesīs. Saskaņā ar kristīgā hedonisma prieku, kas rodams Dievā, tad tā nav kāda papildus izvēle, ko varētu salīdzināt ar kristietības kūkas glazūru. Kad mēs to pārdomājam, tad saprotam, ka prieks Dievā ir glābjošās ticības būtiska daļa.

Šodien es vēlos tev atklāt kristīgā hedonisma pamatu: Dieva laimi. Es mēģināšu apskatīt trīs novērojumus, kas atrodami Rakstos: 1) Dievs ir laimīgs, jo Viņam ir prieks Sevī. 2) Dievs ir laimīgs, jo Viņš ir suverēns. 3) Dieva laime ir pamats kristīgajam hedonismam, jo šis prieks plūst mums pāri žēlastībā.

==== Dievam ir Prieks Sevī ====

Pirmkārt, Dievs ir laimīgs, jo Viņam ir prieks Sevī. Dievs būtu netaisnīgs, ja Viņš visaugstāk vērtētu kaut ko citu nekā to, kas patiesi ir visvērtīgākais. Un Viņš ir visvērtīgākais. Ja Viņam nebūtu bezgalīgs prieks Savā godībā, tad Viņš būtu netaisnīgs, jo tas ir pareizi un taisnīgi – priecāties par kādu atbilstoši tā godības diženumam. Raksti ir piesātināti ar vārdiem, kas atklāj to, kā Dievs nelokāmi darbojas mīlestībā Savam godam. „Manis dēļ, jā, Manis dēļ Es to daru, lai Mans Vārds netop zaimots! Savu godu Es citam nedošu” (Jesajas 48:11).

To pašu varam ieraudzīt, kad pārdomājam Dieva Tēva attiecības ar Dievu Dēlu. Tas ir noslēpums, kas ir ārpus visas cilvēciskās saprašanas. Un es atzīstu, ka mūsu teoloģiskās pūles aprakstīt Dieva apziņu un tās saistību ar Trīsvienību, ir gluži kā mazuļa neveiklie centieni stāstīt par savu tēti. Bet pat no bērnu un zīdaiņu mutes var nākt gudrība, kā to lasām Rakstos. Raksti māca, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir Dievs (Jāņa ev. 1:1). Un vēstulē Ebrejiem 1:3 teikts, ka „Viņš ir Dieva godības atspulgs un Viņa būtības attēls." 2.Korintiešiem 4:4 runāts par Kristus godību, kas ir Dieva attēls. No šīm Rakstu vietām mēs uzzinām, ka no mūžības Dievs Tēvs Savas godības atspulgu perfekti parādījis Sava Dēla personā. Tādēļ viens no vislabākajiem veidiem, kā mēs varam domāt par Dieva neizmērojami lielo laimi Savā godībā, ir domāt par to, kā Viņš priecājas par Savu Dēlu, kurš ir šīs godības atspulgs. Kad Jēzus ienāca pasaulē, Dievs Tēvs teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz kuru Man ir labs prāts” (Mateja ev. 3:17). Kad Dievs Tēvs ierauga Savas būtības godību Sava Dēla personā, tad Viņš ir bezgalīgi laimīgs. „Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika” (Jesajas 42:1). Tātad pirmais novērojums ir tāds, ka Dievs ir laimīgs, jo Viņam ir prieks Sevī, īpaši tāpēc, ka Viņa daba tiek atspoguļota Viņa mīļajā Dēlā.

==== Dievs ir Suverēns ====

Otrkārt, Dievs ir laimīgs, jo Viņš ir suverēns. Psalmā 115:3 teikts: „Mūsu Dievs ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara.” No šī panta mēs saprotam , ka Dievs ir suverēns, un tas dod Viņam tiesības un varu darīt to, kas Viņu iepriecina. Mūsu Dievs ir debesīs – Viņš ir pāri visām lietām un nav pakļauts nekam. Tāpēc Viņš dara to, kas Viņam patīk – Viņš vienmēr rīkojas tā, lai no tā gūtu vislielāko iespējamo prieku. Dievs ir laimīgs, jo Viņa taisnības darbi, kas vienmēr tiek veikti aiz mīlestības un lai nestu godu Sev, nekad nevar atrasties ārpus Viņa gribas. Jesajas 43:13 lasām: „Es esmu Dievs; un arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no Manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?” Jesajas 46:10 „Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!” Daniela 4:32 „Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?” Tādēļ mēs varam būt droši, ka Dievs ir bezgalīgi laimīgs, jo Viņam ir pilnīgas tiesības un vara kā Radītājam uzvarēt katru šķērsli, kas stājas ceļā Viņa priekam.

Šajā brīdī ir vērts uzdot vēl kādu jautājumu – kā labs Dievs var būt laimīgs, kad pasaule ir cauršauta ar ciešanām un ļaunumu. Tas ir milzīgs un smags jautājums. Man par to domāt palīdz divas lietas. Viena ir tā, ka nav īpašas jēgas glābt Dieva reputāciju, sakot, ka Viņš patiesībā nekontrolē visu. Ja kāds būtu centies mani mierināt 1974.gada decembrī, kad mana mamma gāja bojā autobusu negadījumā, sakot: „Dievs negribēja, ka tā notiktu; tu joprojām vari uzticēties Viņam, Viņš ir labs”, tad es atbildētu: „Mierinājums man nenāk no domas, ka Dievs ir tik nespēcīgs, ka Viņš nevar nogrūst malā baļķi, kas uzkritis uz VW mašīnas.” Mans Dievs ir suverēns. Viņš paņēma manu mammu prom Savā noteiktajā laikā; un es ticu tagad, ka kādu dienu es redzēšu, ka tas bija labi. Jo es esmu mācījies caur Jēzu Kristu, ka Dievs ir labs. Bībelē atrodamais risinājums grēka problēmai ir tāds, kas neapzog Dievam Viņa suverenitāti.

Vēl kāds novērojums, kas man palīdz šajā jautājumā ir tas, ka Dieva attieksme pret traģiskiem notikumiem ir atkarīga no tā, uz ko ir vērsts skatiens. Dievs nepriecājas par pašām sāpēm un ļaunumu. Ja Viņa skatiens ir sašaurināts un koncentrējas tikai uz to, tad Viņu var pārņemt riebums un bēdas. Bet, kad Viņš paplašina Savu redzesloku, ņemot vērā visas sakarības un notikuma ietekmes, pat ņemot vērā mūžības perspektīvu, tad šis notikums veido daļu no kāda raksta vai mozaīkas, kas Viņu iepriecina, un kas sakrīt ar Viņa gribu. Piemēram, Kristus nāve bija Dieva Tēva darbs. "Mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu . . . Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām."(Jesajas 53:4, 10). Protams, tad kad Dievs Tēvs redzēja Sava mīļotā Dēla sāpes un ciešanas, un ļaunumu, kas noveda Viņu pie krusta, Viņam nebija prieks par šīm lietām. Grēks pats par sevi un nevainīgo ciešanas pašas par sevi Dieva acīs ir pretīgas. Bet saskaņā ar Ebrejiem 2:10 Dievs Tēvs uzskatīja, ka plānā iederējās mūsu glābšanas Iesācēju padarīt pilnīgu caur ciešanām. Dievs vēlējās pieļaut to, kas šaurā redzeslokā bija Viņam pretīgs, jo, skatoties plašāk no mūžības perspektīvas, tas noderēja, lai atklātu Viņa taisnību (Romiešiem 3:25.) un vestu Savus ļaudis uz godību (Ebrejiem 2:10). Kad Dievs Savā viszinībā apskata glābšanas notikumu gaitu no vēstures sākuma līdz beigām, tad Viņam ir prieks par to, ko Viņš redz. Tādēļ mans secinājums ir tāds, ka nekas visā pasaulē nespēj sagraut Dieva galīgo prieku un laimi. Viņš bezgalīgi priecājas Savā paša godībā; un Savā suverenitātē Viņš dara to, kas Viņam labpatīk.

==== Dieva Prieks Plūst Pāri Žēlastībā uz Mums ====

Tas mūs tagad noved pie pēdējā novērojuma: Dieva prieks ir pamatā kristīgajam hedonismam, jo Viņa prieks plūst pāri žēlastībā uz mums. Vai vari iedomāties, kā tas būtu, ja Dievs, kurš pārvalda pasauli, nebūtu priecīgs? Kā būtu, ja Dievs būtu īgns, sabozies, depresīvs, līdzīgi kā angļu pasakā „Jack -and-beanstalk” milzis debesīs? Un kā būtu, ja Dievs būtu nomākts un drūms, un neapmierināts, un nospiests, un vīlies? Vai tad mēs varētu teikt līdz ar ķēniņu Dāvidu: "Ak, Dievs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens" (Psalmi 63:1)? Tas nebūtu jauki! Tad mēs attiektos uz Dievu līdzīgi kā mazi bērni attiecas pret drūmu un neapmierinātu tēvu. Viņiem nav prieks būt kopā. Viņi var vienīgi mēģināt izvairīties no tēva, varbūt izdarīt kādu labu darbu, lai palīdzētu viņam justies labāk. Tāpēc mēs secinām, ka kristīgā hedonisma pamatā ir fakts, ka Dievs ir bezgalīgi priecīgs, jo kristīgā hedonisma mērķis ir priecāties Dievā, priecāties par Viņu un baudīt sadraudzību ar Viņu. Bet mēs saprotam, ka bērni nevar priecāties par tāda tēva sabiedrību, kurš ir drūms un neapmierināts. Un tā – kristīgā hedonisma pamatā ir fakts, ka Dievs ir vislaimīgākais no visām būtnēm.

Te būs vēl kāds cits skaidrojums. Lai grēcinieks meklētu prieku Dievā, viņam jābūt pārliecinātam, ka Dievs viņu neatstums, kad viņš nāks pie Dieva, meklējot piedošanu un sadraudzību. Kā mēs varam tikt iedrošināti, ka Dievs pret mums parādīs žēlastību, kad atgriežamies no grēkiem un meklējam prieku Viņā? Pārdomā šo iedrošinājumu no Jeremijas 9:23, "Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts", saka Tas Kungs. Dievs parāda žēlastību, jo tas Viņu iepriecina. Nekādi formāli principi vai likumi nav piespieduši Dievu nest glābšanu. Viņš ir tik piepildīts ar dzīvību un prieku Savā godībā, ka Viņa prieka kulminācija izpaužas pāri plūstošā žēlastībā uz mums. Mūsu pārliecības pamats par Dieva žēlastību ir tas, ka Viņš ir perfekts kristīgais hedonists. Viņš priecājas pāri visām lietām Savā dievišķajā pārākumā, un Viņa prieks ir tik pilnīgs, ka tas izpaužas tajā, ka Viņš dalās šajā priekā ar citiem.

Ieklausieties perfektā hedonista, kas mīt Debesīs, sirdspukstos, lasot Jeremijas 32:40–41. Kāpēc Dievs dara labu? Kā Viņš darbojas, parādot tev mīlestību? Ieklausies:
<blockquote>
Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis. ''Es priecāšos tiem labu darīt,'' un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ''ar visu Savu sirdi un dvēseli.''
</blockquote>
Dievs dara tev labu tāpēc, ka Viņam par to ir ļoti liels prieks! Ar visu Savu sirdi un visu Savu dvēseli Dievs turpina tev parādīt mīlestību. Dieva prieks, kas līst pāri priecīgā mīlestībā, ir kristīgā hedonisma pamats un piemērs.

Es noslēgšu ar aicinājumu. Šie dārgie un pārsteidzošie Dieva labvēlības apsolījumi netiek piešķirti visiem. Ir kāds nosacījums. Šis nosacījums nav saistīts ne ar kādu darbu vai samaksu. Bezgalīgi laimīgajam augstākajam valdniekam nav vajadzīgs tavs darbs un Viņam jau pieder visi tavi resursi. Nosacījums ir tāds, ka tev jākļūst par kristīgo hedonistu – tev jāpārstāj censties samaksāt vai izdarīt kaut ko priekš Dieva, vai pat bēgt no Viņa, bet gan tā vietā sākt meklēt ar visu savu sirdi ne ar ko nesalīdzināmo prieku sadraudzībā ar dzīvo Dievu.
<blockquote>
Viņam nav nekāda prieka par zirga stiprumu, Viņš nesajūt nekādu patiku par vīra lieliem. Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cer uz Viņa žēlastību. (Psalmi 147:10–11)
</blockquote>
Lai iemantotu visus Dieva apsolījumus, tad visas cerības par laimi, ko esi licis uz sevi, savu ģimeni, darbu un brīvo laiku, tev ir jāmaina, liekot cerības uz Dievu. "Tam Kungam patīk tie, kas cer uz Viņa žēlastību." "Meklē savu prieku savā Kungā; tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas" (Psalmi 37:4).

Dieva Suverenitāte un Lūgšana

2011-07-26T17:25:29Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|The Sovereignty of God and Prayer}} Man bieži tiek uzdots jautājums, "Ja tu tici, ka Dievs visu dara pēc Savas gribas lēmuma (Efeziešiem 1:11) un ka Viņš zina ...

{{info|The Sovereignty of God and Prayer}} 

Man bieži tiek uzdots jautājums, "Ja tu tici, ka Dievs visu dara pēc Savas gribas lēmuma (Efeziešiem 1:11) un ka Viņš zina visas lietas pagātnē, tagadnē un nākotnē, tad kāda jēga ir lūgšanai, lai kaut kas notiktu?" Bieži šo jautājumu uzdod saistībā ar cilvēka lēmuma pieņemšanu: "Ja Dievs jau iepriekš noteicis, kuri kļūs par Viņa bērniem, un viņus izredzējis pirms pasaules radīšanas (Efeziešiem 1:4,5), tad kāda jēga lūgt par to, lai cilvēki atgrieztos?"

Neapšaubāmi, pastāv šāds arguments - ja lūgšanai vispār ir jēga, tad cilvēkam ir jābūt dotai varai pašam pieņemt lēmumus. Tas nozīmē, ka galu galā cilvēks ir tas, kurš pieņem lēmumu, nevis Dievs. Jo pretējā gadījumā viņa lēmumus nosaka Dievs un patiesībā visas viņa izvēles jau ir noteiktas Dieva mūžīgajā nodomā. Izpētīsim, cik saprātīgs ir šis arguments, apskatot iepriekš minēto piemēru.

1. "Kāpēc būtu jālūdz par kāda cilvēka atgriešanos, ja Dievs jau pirms pasaules radīšanas izredzējis, kuri būs Viņa bērni?" Cilvēks, kam nepieciešama atgriešanās, ir "miris savos pārkāpumos un grēkos" (Efeziešiem 2:1); viņš atrodas "grēka varā" (Romiešiem 6:17; Jāņa ev. 8:34); "šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tam nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums " (2.Korintiešiem 4:4); viņa sirds ir nocietināta pret Dievu (Efeziešiem 4:18), tādēļ viņš ir naidā ar Dievu un pretojas Dieva gribai (Romiešiem 8:7).

Es gribētu atbildēt ar pretjautājumu: Ja tu esi pārliecināts, ka šim cilvēkam jābūt varai pašam pieņemt galīgo lēmumu, tad kāda jēga lūgt par viņu ? Ko tu gribi, lai Dievs dara viņa dzīvē? Tu nevari lūgt, lai Dievs pārvarētu cilvēka sacelšanos, jo tieši to šis cilvēks ir izvēlējies, jo tas nozīmētu, ka Dievam jāmaina cilvēka izvēle un jāpaņem prom no šī cilvēka vara viņam pašam pieņemt lēmumu. Bet kā gan citādi lai Dievs glābj šo cilvēku, ja ne tieši tā, ka maina cilvēka sirdi no nocietinātas pretestības uz pakļāvīgu uzticēšanos?

Vai tu lūgsi, lai Dievs apgaismo viņa prātu tā, lai viņš patiesi ierauga Kristus skaistumu un sāk ticēt? Ja tu tā lūgsi, tad patiesībā tu lūgsi, lai Dievs vairs neļauj šim cilvēkam izlemt pēc sava prāta, lai tas vairs nebūtu viņa varā. Līdz ar to tu lūgsi, lai Dievs dara kaut ko šī cilvēka prātā (vai sirdī), lai viņš spētu skaidri redzēt un ticēt. Tas nozīmē, ka tu atzīsti, ka galīgo lēmumu uzticēties Kristum pieņem ne tikai cilvēks pats, bet arī Dievs.

Tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka ne jau doktrīna par Dieva suverenitāti ir tā, kas nepieļautu lūgšanu par grēcinieka atgriešanos. Tieši pretēji – šis uzskats, ka cilvēka paša lēmumu pieņemšana izslēdz iespēju lūgt par pazudušajiem, nav bībeliska. Lūgšana ir lūgums, lai Dievs kaut ko darītu. Bet vienīgais veids, kā Dievs var glābt pazudušu grēcinieku, ir salauzt viņa pretošanos Dievam. Ja tu uzstāj, ka viņš pats pieņem šo lēmumu, tad līdz ar to tu uzstāj, ka viņš paliek bez Kristus. Jo "neviens nevar nākt pie Kristus, ja viņu nevelk Tēvs" (Jāņa ev. 6:65,44).

Tikai tas, kurš neturas pie pārliecības par cilvēka paša varu pār lēmuma pieņemšanu, var uzticīgi lūgt, lai Dievs glābj pazudušo. Mana lūgšana par neticīgajiem ir, lai Dievs darītu viņiem to, ko Viņš darīja Lidijai: Viņš atvēra viņas sirdi Pāvila vārdiem (Ap.d. 16:14). Es lūgšu, lai Dievs, kurš reiz teica, "Lai top gaisma!", ar tādu pašu spēku kā radīšanā "atspīdētu viņu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā" (2.Korintiešiem 4:6). Es lūgšu, lai Viņš "izņemtu no viņiem akmens sirdi un ieliktu miesas sirdi " (Ecēhiēla 36:26). Es lūgšu, lai viņi piedzimtu ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva (Jāņa ev. 1:13). Un visās savās lūgšanas es centīšos "būt laipns, izveicīgs mācīšanā, pamācīt ar lēnprātību un pacietību – varbūt Dievs dotu viņiem kādreiz atgriezties, un atbrīvotu no velna valga " (2.Timotejam 2:24-26).

Īsumā sakot, es nelūdzu, lai Dievs vienkārši noskatītos un gaidītu, kad mans kaimiņš izlems mainīties. Es nesaku, lai Dievs turētos atstatus, citādi mans kaimiņš nespēs pretoties Viņa skaistumam un tiks lauzta vara viņa paša lēmumu pieņemšanai. Nē! Es lūdzu, lai Viņš savaldzina ar Savu skaistumu manu neticīgo kaimiņu, lai Viņš atbrīvo sagūstīto gribu, lai Viņš mirušo dara dzīvu, lai šis cilvēks vairs nepretotos Dievam un neaizietu pazušanā.

2. Ja kāds tagad saka, "Labi, pieņemsim, ka cilvēka atgriešanās galu galā ir Dieva nodoms, bet es tik un tā neredzu jēgu tavām lūgšanām. Ja Dievs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas, kuri atgriezīsies pie Viņa, tad kāda ir tavas lūgšanas funkcija?" Mana atbilde ir, ka tās funkcija ir līdzīga sludināšanai: kā lai pazudušais tic tam, par ko nav dzirdējis, bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina, un kā lai sludina, kad nav sūtīti (Romiešiem 10:14)? Ticība Kristum ir Dieva dāvana (Jāņa ev. 6:65; 2.Timotejam 2:25; Efeziešiem 2:8), bet Dievs ir iekārtojis tā, ka veids, kā cilvēki nāk pie ticības Jēzum, ir caur cilvēku sludināšanu. Ir vienkārši naivi teikt, ka ja nebūtu neviena, kas sludina, tad tie, kurus Dievs jau iepriekš nolēmis, ka tiem būs Viņa bērniem būt (Efeziešiem 1:5), tiks glābti tik un tā. Tas ir naivi tāpēc, ka netiek ņemts vērā fakts, ka evaņģēlija sludināšana ir tikpat lielā mērā nolemta iepriekš, cik ticēšana evaņģēlijam: Pāvils bija izredzēts veikt sludināšanas kalpošanu pirms viņa dzimšanas (Galatiešiem 1:15), tāpat kā arī Jeremija (Jeremijas 1:5). Tādējādi, ja jautājam "Vai izredzētie tiks glābti, ja mēs nesludināsim evaņģēliju?" tas ir tas pats, kas jautāt, "Ja nav iepriekšējas izredzētības, tad vai izredzētie tiks glābti?" Dievs zina, kuri cilvēki pieder Viņam, un Viņš sūtīs vēstnešus, lai šos cilvēkus glābtu. Ja kāds atsakās būt daļa no šī plāna, jo viņam nepatīk tā doma, ka kāds iejaucās viņa dzīvē pirms viņš vispār bija dzimis, tad viņš būs zaudētājs, nevis Dievs, un nevis izredzētie. "Tu noteikti piepildīsi Dieva mērķi, vienalga kā tu rīkosies, tomēr tava dzīve būs atkarīga no tā, vai tu izvēlēsies kalpot kā Jūda vai kā Jānis." (Sāpju Problēma, 7.nodaļa, Antoloģija, p 910, cf. p 80)

Lūgšana ir līdzīga sludināšanai, jo tās abas ir cilvēka rīcība. Tā ir cilvēka rīcība, ko Dievs iepriekš nolēmis, un par ko Viņam ir prieks, jo tā atspoguļo to, ka radība ir atkarīga no Viņa. Viņš ir apsolījis atbildēt uz lūgšanu, un Viņa atbilde ir tikpat lielā mērā atkarīga no mūsu lūgšanas, kā mūsu lūgšanas saistība ar Viņa gribu. "Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta." (1.Jāņa 5:14). Kad mēs nezinām, kā lūgt saskaņā ar Viņa gribu, bet to ļoti vēlamies, tad "Dieva Gars iestājas par mums pēc Dieva gribas" (Romiešiem 8:27).

Citiem vārdiem sakot, tāpat kā Dievs gādās par to, lai Viņa Vārds tiktu pasludināts, lai glābtu izredzētos, tāpat Viņš gādās arī par to, lai tiktu izteiktas visas tās lūgšanas, ko Viņš ir apsolījis atbildēt. Es domāju, ka Pāvila vārdi Romiešiem 15:18 vienādā mērā attiecas gan uz viņa sludināšanas, gan lūgšanas kalpošanu: "Es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani, vezdams pie ticības citas tautas." Pat mūsu lūgšanas ir dāvana no tā, kas "mūsos dara to, kas ir tīkams Viņa acīs" (Ebrejiem 13:21). Cik gan pateicīgiem mums jābūt, ka Viņš ir izvēlējies mūs būt par šīs svarīgās kalpošanas strādniekiem! Cik dedzīgiem mums vajadzētu būt pēc iespējas vairāk laika pavadīt lūgšanās!

Meklējot Prieku

2011-07-26T16:20:08Z

Pcain: Jauna lapa: {{info|Quest for Joy}} ==== Vai tu zināji, ka Dievs mums pavēl priecāties? ==== ''"Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas."'' (Psalmi...

{{info|Quest for Joy}} 

==== Vai tu zināji, ka Dievs mums pavēl priecāties? ====

''"Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas."'' (Psalmi 37:4)

'''1) Dievs mūs radīja Savai godībai '''

''"Atvediet Manus dēlus no tālienes un Manas meitas no zemes galiem ... ko Es esmu radījis Sev par godu "'' (Jesajas 43:6-7)

Dievs mūs radīja, lai Viņa varenība būtu redzama lielāka – gluži kā teleskops palielina zvaigznes, lai mēs tās spētu saskatīt. Viņš mūs radīja, lai tiktu atklāta Viņa labestība, patiesība, skaistums, gudrība un taisnība. Vislielākā Dieva godības atklāsme izpaužas dziļā priekā par to, kas Viņš ir. Tas nozīmē, ka Dievs saņem slavu un mēs piedzīvojam prieku. Dievs mūs radīja, lai Viņš būtu vislielākā mērā pagodināts mūsos tad, kad esam pilnīgi apmierināti Viņā.

'''2) Katram cilvēkam vajadzētu dzīvot Dievam par godu '''

''"Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu"'' (1.Korintiešiem 10:31).

Ja Dievs mūs ir radījis Savam godam, tad ir skaidrs, ka mums ir jādzīvo Viņam par godu. Mūsu uzdevums ir atkarīgs no Viņa plāna. Tātad mūsu galvenais pienākums ir parādīt Dieva vērtību caur to, ka esam apmierināti ar visu, kas un kāds Dievs ir priekš mums. Tas ir pamatā tam, ko nozīmē mīlēt Dievu (Mateja ev. 22:37), uzticēties Viņam (1.Jāņa 5:3-4) un būt pateicīgam Viņam (Psalmi 100:2-4). Tas ir pirmsākums patiesai paklausībai, īpaši mīlestībai uz citiem cilvēkiem (Kolosiešiem 1:4-5).

'''3) Neviens no mums nav spējis pienācīgi pagodināt Dievu '''

''"Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības"'' (Romiešiem 3:23).

Ko tas nozīmē, ka mums "trūkst dievišķās godības?" Tas nozīmē, ka neviens no mums nav uzticējies Dievam un turējis Viņu augstā godā, kā tam vajadzētu būt. Mēs neesam bijuši apmierināti ar to, cik varens ir Dievs, un neesam staigājuši Viņa ceļos. Mēs esam meklējuši apmierinājumu citās lietās, un uzskatījuši, ka citas lietas ir vērtīgākas par Dievu, kas būtībā nozīmē piekopt elkdievību (Romiešiem 1:21-23). Kopš brīža, kad pasaulē ienāca grēks, mēs visi stipri pretojamies tam, ka Dievs būtu tā dārgākā lieta, kas dod mums pilnīgo apmierinājumu (Efeziešiem 2:3). Tas ir ārkārtīgi liels apvainojums Dieva varenībai (Jeremijas 2:12-13).

'''4) Mēs visi esam pakļauti Dieva taisnajam sodam '''

''"Grēka alga ir nāve ..."'' (Romiešiem 6:23).

Mēs visi esam noniecinājuši Dieva godību. Kā? Liekot citas lietas augstāk par Viņu. Ar savu nepateicību, neuzticēšanos un nepaklausību. Tāpēc Dievam Savā taisnībā mums jāatņem iespēja baudīt Viņa godību mūžīgi. "Viņi visi saņems sodu – mūžīgu pazušanu, tiks šķirti no Kunga un Viņa varenās godības." (2. Tesaloniķiešiem 1:9).

Vārds "elle" Jaunajā Derībā ir lietots 12 reizes, no kurām 11 reizes to lietojis Jēzus. Tas nav nekāds mīts, ko izdomājuši drūmi un sadusmoti mācītāji. Tas ir nopietns brīdinājums no Dieva Dēla, kurš mira, lai izglābtu grēciniekus no šī lāsta. To ignorējot mēs uzņemamies lielu risku.

Ja Bībelei nebūtu turpinājuma pēc tam, kad tiek atklāts cilvēku stāvoklis, tad mēs būtu lemti bezcerīgai nākotnei. Par laimi, ir kāds turpinājums ...

'''5) Dievs sūtīja Savu Dēlu Jēzu, lai sagādātu mums mūžīgo dzīvi un prieku '''

''"Uzticami un pilnīgi atzīstami ir vārdi, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus..."'' (1. Timotejam 1:15)

Labā ziņa ir tāda, ka Kristus nomira par tādiem grēciniekiem kā mēs. Un Viņš fiziski augšāmcēlās no mirušajiem, lai apstiprinātu Savas nāves glābjošo spēku un atvērtu vārtus uz mūžīgo dzīvi un prieku (1. Korintiešiem 15:20). Tas nozīmē, ka Dievs var atbrīvot vainīgos grēciniekus un joprojām palikt taisnīgs (Romiešiem 3:25-26). "Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem - , lai jūs pievestu pie Dieva" (1. Pētera 3:18). Nākot atpakaļ mājās pie Dieva mēs atradīsim dziļu un ilgstošu apmierinājumu.

'''6) Ar Kristus nāvi nopirktos labumus iegūst tie, kas nožēlo grēkus un uzticas Viņam '''

"Nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki jums taptu izdeldēti" (Ap.d. 3:19). "Tici Kungam Jēzum un tiksi izglābts" (Ap.d. 16:31).

"Nožēlot grēkus" nozīmē aizgriezties prom no visiem grēka melīgajiem solījumiem. "Ticēt" nozīmē būt apmierinātam ar visu, ko Dievs mums ir apsolījis Jēzū. "Kas Man tic," Jēzus teica, "tam neslāps nemūžam" (Jāņa ev. 6:35). Mēs nenopelnām glābšanu. Mēs to nevaram nopelnīt. (Romiešiem 4:4-5). Tā tiek dāvāta žēlastībā caur ticību (Efeziešiem 2:8-9). Tā ir kā dāvana (Romiešiem 3:24). Mēs to iegūsim, ja to uzskatīsim par vērtīgāku pāri visām citām lietām (Mateja ev. 13:44). Kad mēs to ievērojam, tad Dieva mērķis radībā ir sasniegts: Viņš ir pagodināts mūsos un mēs esam apmierināti Viņā – mūžīgi.

==== Vai tu saproti, ko tas nozīmē? ====

Vai tu vēlies tādu prieku, kas rodas no tā, ka esi apmierināts ar visu, ko Dievs tev ir apsolījis Jēzū? Ja tā ir, tad Dievs darbojas tavā dzīvē.

==== Kas tev būtu jādara? ====

Aizgriezies prom no grēka melīgajiem solījumiem. Sauc uz Jēzu, lai Viņš glābj tevi no vainas, soda un važām. "Ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts" (Romiešiem 10:13). Sāc likt savu cerību uz visu to, kas tev ir dots Jēzū. Ticībā salauz grēka solījumu spēku, lielāku apmierinājumu rodot Dieva apsolījumos. Sāc lasīt Bībeli, lai caur to atrastu Viņa ļoti dārgos un lielos apsolījumus, kas spēj darīt tevi brīvu (2. Pētera 1:3-4). Atrodi draudzi, kurā tic Bībelei, un sāc pielūgt un augt kopā ar citiem, kam Kristus ir dārgāks par visām citām lietām (Filipiešiem 3:7).

Vislabākā vēsts pasaulē ir tā, ka starp laimi un Dieva svētumu nav obligāti jābūt pretrunai. Kad esam apmierināti ar visu, ko Dievs mums dod caur Jēzu, tad Viņš tiek skaidrāk atklāts kā lielais Dārgums.

''"Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi."'' (Psalmi 16:11)

10 Iemesli, kāpēc es esmu pateicīgs par Dieva iedvesto Vārdu – Bībeli

2011-07-26T16:13:04Z

Pcain:

{{info|10 Reasons Why I Am Thankful for the God-Breathed Bible}} '''1. Bībele rada ticību, kas ir pamats paklausībai. '''
<blockquote>Tātad ticība rodas no ''pasludinātās vēsts,'' bet vēsts – no ''Kristus vārdiem.'' (Romiešiem 10:17) </blockquote>
'''2. Bībele atbrīvo no grēka. '''
<blockquote>Jūs iepazīsiet ''patiesību'' un ''patiesība'' darīs jūs brīvus. (Jāņa ev. 8:32) </blockquote>
'''3. Bībele atbrīvo no sātana varas.'''
<blockquote>Kunga kalpam nevajag strīdēties, bet pret visiem būt laipnam, tādam, kas ''pamāca'' un ir iecietīgs, tādam, kas pretinieku audzina ar lēnprātību. Varbūt Dievs reiz dos tiem mainīt prātu un vedīs pie ''patiesības saprašanas,'' un tie attapušies atbrīvosies no velna izliktām lamatām, kurās sagūstīti, lai kalpotu viņa gribai. (2. Timotejam 2:24-26) </blockquote>
'''4. Bībele dara svētu. '''
<blockquote>Dari tos svētus ''patiesībā'' – Tavs Vārdi ir patiesība. (Jāņa ev. 17:17) </blockquote>
'''5. Bībele atbrīvo no iznīcības un dod spēju būt dievbijīgiem.'''
<blockquote>Viņa dievišķais spēks mums ir dāvinājis visu mūsu dzīvībai un dievbijībai vajadzīgo caur to, ka esam ''iepazinuši'' Viņu, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un labestību, tālab mums ir dāvāti dārgi un diženi ''apsolījumi,'' lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē kārību dēļ. (2. Pētera 1:3-4) </blockquote>
'''6. Bībele māca mīlēt.'''
<blockquote>Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu ''atzīšanā'' un dziļā sapratnē. (Filipiešiem 1:9) </blockquote><blockquote><blockquote>
Šā ''aizlieguma'' mērķis ir mīlestība, kas nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības. (1. Timotejam 1:5)
</blockquote></blockquote>
'''7. Bībele glābj.'''
<blockquote>Pievērsies sev un ''mācībai;'' nekad nenovērsies, jo tā darīdams tu izglābsi gan sevi, gan savus klausītājus. (1. Timotejam 4:16) </blockquote><blockquote>
Tāpēc es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no viņu asinīm, jo neesmu vairījies pavēstīt jums ''Dieva nodomu.'' (Ap.d. 20:26-27)
</blockquote><blockquote>
Nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma ''patiesības'' mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. (2. Tesaloniķiešiem 2:10)
</blockquote>
'''8. Bībele dāvā prieku. '''
<blockquote>To es jums esmu ''sacījis'' tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos, un jūsu prieks būtu pilnīgs. (Jāņa ev. 15:11) </blockquote>
'''9. Bībele atklāj Dievu To Kungu. '''
<blockquote>Un Tas Kungs arī vēl turpmāk atklājās Šīlo pilsētā, jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu. (1. Samuēla 3:21) </blockquote>
'''10. Tādēļ''' Bībele ir pamats manai un manas ģimenes laimīgai dzīvei, tas ir pamats kalpošanai un manai cerībai būt kopā ar Dievu mūžīgi.

10 Iemesli, kāpēc es esmu pateicīgs par Dieva iedvesto Vārdu – Bībeli

2011-07-26T16:11:26Z

Pcain: Jauna lapa: <blockquote> {{info|10 Reasons Why I Am Thankful for the God-Breathed Bible}} </blockquote> '''1. Bībele rada ticību, kas ir pamats paklausībai. ''' <blockquote> Tātad ticība r...

<blockquote>
{{info|10 Reasons Why I Am Thankful for the God-Breathed Bible}} 
</blockquote>
'''1. Bībele rada ticību, kas ir pamats paklausībai. '''
<blockquote>
Tātad ticība rodas no ''pasludinātās vēsts,'' bet vēsts – no ''Kristus vārdiem.'' (Romiešiem 10:17)
</blockquote>
'''2. Bībele atbrīvo no grēka. '''
<blockquote>
Jūs iepazīsiet ''patiesību'' un ''patiesība'' darīs jūs brīvus. (Jāņa ev. 8:32)
</blockquote>
'''3. Bībele atbrīvo no sātana varas.'''
<blockquote>
Kunga kalpam nevajag strīdēties, bet pret visiem būt laipnam, tādam, kas ''pamāca'' un ir iecietīgs, tādam, kas pretinieku audzina ar lēnprātību. Varbūt Dievs reiz dos tiem mainīt prātu un vedīs pie ''patiesības saprašanas,'' un tie attapušies atbrīvosies no velna izliktām lamatām, kurās sagūstīti, lai kalpotu viņa gribai. (2. Timotejam 2:24-26)
</blockquote>
'''4. Bībele dara svētu. '''
<blockquote>
Dari tos svētus ''patiesībā'' – Tavs Vārdi ir patiesība. (Jāņa ev. 17:17)
</blockquote>
'''5. Bībele atbrīvo no iznīcības un dod spēju būt dievbijīgiem.'''
<blockquote>
Viņa dievišķais spēks mums ir dāvinājis visu mūsu dzīvībai un dievbijībai vajadzīgo caur to, ka esam ''iepazinuši'' Viņu, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un labestību, tālab mums ir dāvāti dārgi un diženi ''apsolījumi,'' lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē kārību dēļ. (2. Pētera 1:3-4)
</blockquote>
'''6. Bībele māca mīlēt.'''
<blockquote>
Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu ''atzīšanā'' un dziļā sapratnē. (Filipiešiem 1:9)
</blockquote><blockquote><blockquote>
Šā ''aizlieguma'' mērķis ir mīlestība, kas nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības. (1. Timotejam 1:5)
</blockquote></blockquote>
'''7. Bībele glābj.'''
<blockquote>
Pievērsies sev un ''mācībai;'' nekad nenovērsies, jo tā darīdams tu izglābsi gan sevi, gan savus klausītājus. (1. Timotejam 4:16)
</blockquote><blockquote>
Tāpēc es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no viņu asinīm, jo neesmu vairījies pavēstīt jums ''Dieva nodomu.'' (Ap.d. 20:26-27)
</blockquote><blockquote>
Nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma ''patiesības'' mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. (2. Tesaloniķiešiem 2:10)
</blockquote>
'''8. Bībele dāvā prieku. '''
<blockquote>
To es jums esmu ''sacījis'' tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos, un jūsu prieks būtu pilnīgs. (Jāņa ev. 15:11)
</blockquote>
'''9. Bībele atklāj Dievu To Kungu. '''
<blockquote>
Un Tas Kungs arī vēl turpmāk atklājās Šīlo pilsētā, jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu. (1. Samuēla 3:21)
</blockquote>
'''10. Tādēļ''' Bībele ir pamats manai un manas ģimenes laimīgai dzīvei, tas ir pamats kalpošanai un manai cerībai būt kopā ar Dievu mūžīgi.