Atgriešanās pie Kristus: Kristīgā Hedonista Veidošanās

No ''Gospel Translations Latvian''

Mateja ev. 13:44-46

Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. 45 Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. 46 Un atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.

Pagājušajā nedēļā mēs dzirdējām, ka bezgalīgais un pāri plūstošais Dieva prieks ir kristīgā hedonisma pamatā. Dievs ir priecīgs, jo Viņam ir pilnīgs prieks par Viņa paša godības pilnību, īpaši, kā tas tiek atspoguļots Viņa dievišķajā Dēlā. Dievs ir priecīgs, jo Viņš ir suverēns un tādēļ var pārvarēt jebkuru šķērsli, kas stājas ceļā Viņa priekam. Un Dieva prieks ir kristīgā hedonisma pamatā tāpēc, ka tas plūst pāri žēlastībā uz mums. Kad Dievs aicina vīrus un sievas pie Sevis, tad tas nav tāpēc, ka Viņam kaut kā trūktu, tukšums, ko vajadzētu aizpildīt, bet gan tāpēc, ka Viņam ir tik daudz, ka Viņš vēlas ar to dalīties. Pagājušajā nedēļā mēs nonācām pie slēdziena, ka ne visiem ir daļa pie Dieva prieka mūžībā, jo ir kāds nosacījums, kas jāievēro. Šis nosacījums ir, ka mums jāpaklausa pavēlei: Priecājies Kungā (Psalms 37:4). Tomēr daudzi cilvēki vairāk priecājas par bagātībām un par atriebību, un par atpūtu, nekā par Dievu. Un tādēļ viņiem nav daļas pie Dieva glābjošās žēlastības; viņi ir pazuduši. Tas, kas viņiem vajadzīgs, ir atgriešanās pie Kristus—kas ir nekas cits, kā veidošanās par kristīgo hedonistu. Par to es vēlos runāt šajā rītā.

Kāds varbūt jautās: "Ja mūsu mērķis ir atgriešanās, tad kāpēc mēs nevarētu vienkārši teikt: 'Tici uz Kungu Jēzu un tu tiksi glābts'? Kāpēc mums jāievieš šis jaunais termins – kristīgais hedonisms?" Tas ir labs jautājums. Te ir atbilde. Mēs dzīvojam ārēji kristīgā sabiedrībā, kur tūkstošiem pazudušu cilvēku domā, ka viņi tic Jēzum. Bieži, kad liecinu neticīgajiem un tiem, kas tikai saucas par kristiešiem, tad pavēle "Tici uz Jēzu un tu tiksi glābts," īstenībā ir nenozīmīga. Dzērāji, ko redzam uz ielām, saka, ka viņi tic. Tāpat arī neprecējušies pāri, kas guļ kopā. Vecāka gājuma cilvēki, kas kādus 40 gadus nav pievērsušies pielūgsmei un ticīgo sadraudzībai, saka, ka viņi tic. Dažnedažādi cilvēki, kas mīl pasauli un arī apmeklē baznīcu, saka, ka ir ticīgi. Mana, kā evaņģēlija sludinātāja un draudzes mācītāja, atbildība nav tikai atgādināt dārgos Bībeles spriedumus, bet arī teikt patiesību par šiem spriedumiem tādā veidā, ka tie, kas tos dzirdēs, nepaliktu vienaldzīgi un sajustu savu vajadzību pēc Kristus. Tas, ko es cenšos darīt, ir ņemt kādu novārtā atstātu un būtisku mācību no Rakstiem, un, cik man iespējams, izcelt to, cerībā, ka tas būs kā dūriens sirdī, kas pilnīgi pamodinās. Un tādēļ es saku, kad cilvēks atgriežas pie Jēzus Kristus, viņš tiek veidots par kristīgo hedonistu. Ja vien cilvēks neatdzimst par kristīgo hedonistu, neredzēt tam Dieva valstības. To es cenšos parādīt Rakstos.

Satura rādītājs 1 Dieva radīti 2 Standarta Nesasniegšana Grēka dēļ 3 Zem Dieva Dusmām 4 Kristus: Dusmu Absorbētājs 5 Kas Man Jādara, lai Tiktu Glābts? 6 Viens Nosacījums, lai Saņemtu Glābšanu

Dieva radīti

Pirms mēs varam domāt par atgriešanos, mums jāpārskata lielās patiesības par to, kas tad īsti rada nepieciešamību pēc atgriešanās. Pirmā patiesība, ar ko mums kā cilvēkiem jāsastopas, ir tas, ka Dievs ir mūsu Radītājs, kuram mēs esam dziļu pateicību parādā par visu, kas mums ir. Vislabākais pierādījums tam ir tavā paša sirdī un dzīvē. Kāpēc ir tā, ka tavā sirdī automātiski rodas tiesājošas jūtas, kad kāds izturas asi pret tevi pēc tam, kad esi izdarījis viņam ko labu? Mēs automātiski vainojam cilvēku, kurš nepateicas kādam, kurš viņam parādījis lielu labvēlību. Kāpēc? Zini, tā būtu pilnīgi neapmierinoša atbilde, ja es teiktu: Es tā jūtos vienīgi tāpēc, ka bērnībā mani pēra par to, ka nepateicu paldies. Mēs tik viegli neatlaižam cilvēkus no āķa. Tas, cik ātri mūsu sirds tiesā nevērīgus cilvēkus, liecina par mūsu patieso ticību: kas nepateicas, ir vainojams!

Patiesais iemesls tam, kāpēc mūsu sirdīs ir šāda reakcija, ir tas, ka mēs esam radīti Dieva līdzībā. Tava taisnīguma izjūta, kas automātiski mani uzskata par vainīgu, ja es tevi ignorēju pēc tam, kad esi izglābis manu bērnu no slīkšanas, ir Dieva balss tevī. Dieva līdzības aspekts tevī ir, ka tu nedomājot piekrīti, ka cilvēki ir atbildīgi par savu nepateicību. Tādēļ tu savā sirdī zini, ka ir Dievs, kuram mēs esam dziļu pateicību parādā. Tas būtu pilnīgi liekulīgi domāt, ka Dievs sagaida mazāku pateicību par Savām dāvanām nekā tu par savām. "Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" (Psalms 107:1). Tādēļ, ja tu būsi godīgs par saviem morālajiem standartiem, ko automātiski parādi savam kaimiņam, tad nespēsi izbēgt no fakta, ka Dieva bauslība ir ierakstīta tavā sirdī, un tā ir: radījums ir parādā Savam Radītājam tik lielu pateicību, cik liela ir viņa atkarība no Dieva un cik liela ir Dieva labestība.

Standarta Nesasniegšana Grēka dēļ

Tas noved pie otrās lielās patiesības, ar ko jāsastopas cilvēkiem: Mēs neesam jutuši, un joprojām nejūtam, kā arī nejutīsim rīt, pateicības dziļumu, stiprumu un lielumu, ko esam parādā Dievam kā savam Radītājam. Un mums pat nevajag Bībeli, lai saprastu, ka esam vainīgi. Mēs zinām, ka neesam devuši Dievam to, ko paši pieprasām no sava kaimiņa. Mēs zinām, ka taisnīguma izjūta, kas mūsu sirdīs ir pret citiem par viņu nepateicību, ir arī kā dzīva liecība par to, ka Dievs uzskata mūs par vainīgiem, ka esam bijuši pārsteidzoši nepateicīgi Viņam. Un, ja mēs apslāpējam šo liecību savās sirdīs, tad Raksti (Romiešiem 1:18–21) skaidri atklāj, ka:

Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību . . . Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu, un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.

Kad ikviens cilvēks stāvēs Dieva priekšā, lai atbildētu par savu dzīvi, tad Dievam nevajadzēs izmantot kādu Rakstu vietu, lai pierādītu cilvēka vainu un pienākošos sodu. Viņš vienkārši varēs uzdot trīs jautājumus: 1) Vai nebija skaidri redzams dabā, ka viss, kas tev ir, tā ir dāvana, ka tu, kā Mana radība, biji atkarīgs no Manis, lai dzīvotu, elpotu, un baudītu visas citas lietas? 2) Vai tad ne vienmēr taisnīguma izjūta tavā paša sirdī nosodīja citus par viņu vainu, kad viņi neparādīja pateicību par laipnības saņemšanu? 3) Vai tava dzīve ir bijusi piepildīta ar prieku par pateicību uz Mani tikpat lielā mērā, kā esi piedzīvojis Manu laipnību pret tevi? Tiesas sēde tiek slēgta.

Zem Dieva Dusmām

Un tā, trešā lielā patiesība, ar ko mums jāsastopas, ir Dieva dusmas pret mums mūsu nepateicības dēļ. Mūsu pašu taisnīguma izjūta pieprasa, lai visā pasaulē tiktu ieviesta taisnība. Mēs nepieļaujam, lai apvainojumi, kas vērsti uz mūsu raksturu, tiktu paslaucīti zem paklāja. Cik daudz mazāk to vēlas Dievs! Dieva taisnība nozīmē, ka Viņam ir jāaizstāv Savs gods. Kad mēs savā nepateicībā samazinām Dieva goda vērtību, tad jātiek nodibinātai taisnībai. Cilvēkam ir lielāka vērtība nekā kaķim. Un tāpēc tu vari nonākt cietumā, ja celsi neslavu kādam citam, turpretī neviens nekad nav apsūdzēts par neslavas celšanu pret kaķi. Un Dievs ir vērtīgāks nekā cilvēks—bezgalīgi vērtīgāks—un tādēļ neslavas celšana Viņa raksturam, parādot nepateicības pazīmes, nozīmē mūžīgās iznīcības spriedumu. Grēka alga ir (mūžīgā) nāve (Romiešiem 6:23).

Kristus: Dusmu Absorbētājs

Visšausmīgākās ziņas pasaulē ir tas, ka mēs atrodamies zem mūsu Radītāja soda, un ka Viņš ir taisnīgs pēc Sava rakstura, tāpēc Viņam ir pienākums aizstāvēt Savu godu, izlejot Savas dusmas pār mūsu nepateicības grēku. Bet ir vēl kāda ceturtā lielā patiesība, - ko neviens nevar vienkārši uzzināt, vērojot dabu vai savu sirdsapziņu, patiesība, kuru kādam jāpastāsta, vai nu šis stāstītājs būtu kaimiņš, mācītājs vai misionārs: un tā ir labā vēsts, ka Dievs ir radījis veidu, kā apmierināt Savas taisnības prasības, nenosodot visu cilvēci. Viņš to ir uzņēmies uz Sevis, jo nekādi mūsu nopelni nespētu sagādāt mums glābšanu. Dievs Savā gudrībā ir lēmis rast veidu, kā Viņa mīlestība var mūs izvest no Dieva dusmām, nekompromitējot Dieva taisnību. Kāda gan ir šī gudrība?

Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība (1. Korintiešiem 1:23, 24).

Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas krustā sists, ir Dieva Gudrība, kura dēļ Dieva mīlestība var glābt grēciniekus no Dieva dusmām, un tajā pat laikā uzturēt un parādīt Dieva taisnību.

Romiešiem 3:25, 26

Tiem, kas tic, Dievs nolicis Kristu par grēku izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.

Kā Dievs var attaisnot grēciniekus, kuri bijuši nepateicīgi Viņa godam, un vienlaicīgi arī parādīt Savu taisnīgo un nelokāmo vērtību Savam godam? Atbilde:

To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība (2. Korintiešiem 5:21). Sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi (Romiešiem 8:3). Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba (1. Pētera 2:24). Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam (1. Pētera 3:18).

Ja visšausmīgākās ziņas pasaulē ir, ka mēs atrodamies zem mūsu Radītāja soda, un ka Viņš ir taisnīgs pēc Sava rakstura, tāpēc Viņam ir pienākums aizstāvēt Savu godu, izlejot Savas dusmas pār mūsu nepateicības grēku, tad vislabākās ziņas visā pasaulē (evaņģēlijs!) ir, ka Dievs bija gatavs sodīt Savu paša Dēlu mūsu vietā (Galatiešiem 3:13) un tādā veidā parādīt Savu taisnīgo uzticību Savam godam un arī glābt grēciniekus, tādus kā tu un es!

Kas Man Jādara, lai Tiktu Glābts?

Bet ne jau visi ir grēcinieki. Ne visi ir glābti no Dieva dusmām tikai tāpēc, ka Kristus mira par grēciniekiem. Un šī ir piektā lielā patiesība, kas mums jādzird: Ir kāds nosacījums, kas tev ir jāievēro, lai tiktu glābts. Un es gribu pamēģināt parādīt savu pēdējo domu, ka kļūt par kristīgo hedonistu ir šī nosacījuma būtiska daļa.

"Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" ir iespējams vissvarīgākais jautājums, ko kāds cilvēks varētu uzdot. Uz brīdi apskatīsim dažādus veidus, kā Dievs atbild uz šo jautājumu Savā Vārdā. Atbilde Apustuļu darbos 16:31 ir: "Tici uz Kungu Jēzu, un tu tiksi glābts." Atbilde Jāņa ev. 1:12 ir, ka mums ir jāuzņem Kristus: "Visiem, kas Viņu uzņēma . . . Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem." Atbilde Apustuļu darbos 3:19 ir: Atgriezies! Tas nozīmē, aizgriezies prom no sava grēka. "Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti." Atbilde vēstulē ebrejiem 5:9 ir paklausība Kristum. "Jēzus kļuva par mūžīgās pestīšanas gādnieku visiem, kas paklausa Viņam." Jēzus pats uz šo jautājumu atbildēja vairākos veidos. Piemēram, Mateja ev.18:3 Viņš teica, ka glābšanas nosacījums ir kļūt kā bērnam:

Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu Valstībā.

Marka ev. 8:34, 35 nosacījums ir sevis aizliegšana, gatavība zaudēt savu zemes dzīvi Kristus dēļ:

Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.

Mateja ev. 10:37 Jēzus saka, ka nosacījums ir mīlēt Viņu vairāk par visiem citiem:

Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā Mani, tas Manis nav vērts; un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. (Sk. 1. Korintiešiem 16:22; 2. Timotejam 4:8.)

Un Lūkas ev. 14:33 nosacījums glābšanai ir tāds, ka mums jābūt brīviem no mīlestības uz mantu: "Kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis."

Šie ir daži no nosacījumiem, kas minēti Jaunajā Derībā, kas mums jāņem vērā, lai mēs gūtu labumu no Kristus nāves un tiktu glābti. Mums jātic Viņam, jāuzņem Viņš, jāatgriežas no grēkiem, jāpaklausa Viņam, jākļūst pazemīgiem kā bērniem, jāmīl Viņš vairāk nekā mēs mīlam savu ģimeni, savu mantu vai pat savu dzīvību. Tas ir tas, ko nozīmē atgriezties pie Kristus. Un šis ir vienīgais ceļš uz mūžīgo dzīvi.

Viens Nosacījums, lai Saņemtu Glābšanu

Bet kas tad īsti ir tas, kas satur kopā visus šos nosacījumus? Kas tos vieno? Kas ir tā viena lieta, kas mudina cilvēku tos ievērot? Es domāju, ka atbilde ir dota kādā līdzībā Mateja ev. 13:44:

Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.

Šajā līdzībā lasām par to, kā cilvēks piedzīvo atgriešanos un tiek ievests Debesu valstībā. Viņš atklāj dārgumu un lielais prieks mudina viņu pārdot visu, kas tam ir, lai iegūtu šo dārgumu. Tu atgriezies pie Kristus tad, kad Viņš kļūst par tavu svētā prieka dārgumu lādīti. Šīs svētās mīlestības jaunpiedzimšana ir kopīga sakne visiem glābšanas nosacījumiem. Mēs piedzimstam no augšienes—piedzīvojam atgriešanos—tad, kad Kristus kļūst par dārgumu, kurā mēs atrodam tik lielu prieku, ka uzticēšanās Viņam, paklausība un aizgriešanās no visa, kas Viņu pazemo, kļūst par normālu ieradumu.

Kāds varbūt iebildīs pret kristīgo hedonismu, sakot: "Ir iespējams pieņemt lēmumu par sekošanu Kristum arī bez prieka pamudinājuma." Es par to ļoti šaubos. Tomēr šī rīta tēma nav: "Vai tu vari pieņemt lēmumu par sekošanu Kristum arī bez prieka pamudinājuma?" Šī rīta tēma ir: "Vai tev vajadzētu?" Vai tu gūtu no tā kādu labumu, ja varētu? Vai ir kāds pierādījums Rakstos, ka Dievs pieņems tos, kas nāk pie Viņa kādu citu motīvu vadīti, nevis no lielā prieka Viņā? Kāds varētu teikt: "Mūsu mērķim dzīvē vajadzētu būt izpatikt Dievam, nevis sev." Bet kas tad Dievam ir patīkami? Ebrejiem 11:6:

Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.

Tu nevari izpatikt Dievam, ja vien tu nenāc pie Viņa, meklējot atmaksu.

Ko Jēzus teica Pēterim, kad viņš koncentrējās uz to, kā pašaizliedzīgi upurējis visu Jēzus dēļ, sakot: "Kungs, mēs visu esam atstājuši un sekojuši Tev" (Mateja ev. 19:27)? Jēzus redzēja lepnuma sakni: "Mēs esam pieņēmuši varonīgu lēmumu pienest upuri Jēzum." Un kā Jēzus dabūja ārā šo lepnumu no Pētera sirds? Viņš teica:

Nav neviena, kas Manis dēļ būtu atstājuši un nesaņemtu simtkārtīgi ... jau šajā dzīvē, un nākamajā – mūžīgo dzīvību.

Pēteri, ja tu neseko Man tādēļ, ka Es būtu vērtīgāks par visām citām lietām, tad labāk neseko Man nemaz. Tu joprojām mīli savu pašapmierinātību. Tu neesi kļuvis kā mazs bērns, kas izbauda sava Tēva labestību. Lepnums ir tas, kas liek tev vēlēties būt kaut kam lielākam nekā mazam zariņam, kas no Kristus vīna koka izsūc taisnību, mieru un prieku. Pestīšanas nosacījums ir tāds, ka tu nāc pie Kristus meklējot atalgojumu, un ka Viņā tu atrodi dārgumu lādīti ar svētu prieku.

To visu sasummējot: Ir piecas lielas patiesības, kas jāatzīst ikvienam cilvēkam. Pirmā: Dievs ir mūsu Radītājs, kuram mēs esam dziļu pateicību parādā par visu, kas mums ir. Otrā: neviens no mums nav izjutis pateicības dziļumu, stiprumu un lielumu, ko esam parādā Dievam kā savam Radītājam. Trešā: Dieva taisnības dēļ mēs atrodamies zem soda. Mūsu pašu taisnīguma izjūta atklāj, ka esam vainīgi. Ceturtā: Jēzus Kristus nāves dēļ par mūsu grēkiem Dievs ir radījis veidu, kā apmierināt Savas taisnības prasības, un glābt cilvēci. Visbeidzot: nosacījums, kas mums jāievēro, lai gūtu labumu no lielā pestīšanas plāna, ir tas, ka mums jāatgriežas pie Kristus – un atgriešanās pie Kristus notiek tad, kad Kristus tavā dzīvē kļūst par dārgumu lādīti ar svētu prieku. Ikviens evaņģēlija aicinājums saskaņā ar Bībeli sakņojas dāsna dārguma apsolījumā. Kristus pats ir bagātīga atlīdzība jebkuram upurim. Evaņģēlija aicinājums bez šaubām ir hedonistisks:

Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba, ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! (Jesajas 55:1–3)