Jo Dievs pasauli tik ļoti mīlēja pasauli

No ''Gospel Translations Latvian''

Katrs kristietis tic noteiktai grēku izpirkšanai. Tas gan varētu izklausīties smieklīgi maniem armīniešu draugiem, tāpēc, ka tas jau ilgi ir bijis pieņemts, ka kalvinisti turas pie L vārdā TULPE.^[1] Bet, ja Jēzus Kristus nāve tiek uzskatīta par patiesu grēku izpirkšanu (ne tikai iespējamu), tad nav izbēgams jautājums par grēku izpirkšanas robežu, ja vien jūs ticat universālisma meliem.

Atzīšana, ka Kristus nāve izpirka mūsu grēkus, valda pār šo brīnišķo rakstu būtības atklāšanu, kas stāsta par Viņa pestīšanas darbu lielo vērienu. Piemēram, Jānis raksta, ka Jēzus ir „samierināšanās ar mūsu grēkiem, un ne tikai ar mūsu, bet ar visas pasaules grēkiem” (Jāņa 1. vēstule 2:2). Šeit izvēle nav starp kalvīnismu vai armīnianismu. Tā ir starp kalvīnismu un universālismu. Ja ‘pasaule’ nozīmē „visi un ikviens cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis un dzīvos”, tad jebkurš taps glābts dēļ grēku izpirkšanas būtības mērķa. Neviens grēks nepaliks neizpirkts – pat neticīgo grēki.

Neviens vairs neuztver nopietni Bībeles mācību par elli, un Dieva sods vienmēr apstiprinās universālismu, kas nozīmē, ka Jānis izmanto vārdu „pasaule” ar citādāku nozīmi nekā visi un ikviens cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis un dzīvos (kā viņš bieži to piemin; skatīt Jāņa Evanģ. 14:19; 16:8; 18:20; 1 Jāņa Evanģ. 2:15). Jāņa uzdevums ir apstiprināt, ka Jēzus ir vienīgais pasaules Pestītājs. Viņa nāve ir izpirksusi ne tikai cilvēkus no amerikāņu, ebreju vai citas ļaužu grupas, bet gan visas pasaules cilvēkus.

No vienas puses kalvīnisms pasargā universālisma ķecerību, un no otras puses kalvīnisms mūs pasargā no grēku izpirkšanas mērķa nozaimāšanas kļūdas. Kalvīnisti atzīst, ka Jēzus Kristus nāve izglābj jebkuru, kuram glābšana bija paredzēta. Citu vārdu sakot, grēku izpirkšana tiek skatīta kā ar ierobežotu mērķi un vērienu. Visi pār kuriem Kristus mira, tiks izglābti.

Armīnianisms tomēr nevar veiksmīgi pasargāt no šādām kļūdām. Armīnieši uzskata, ka Jēzus nāve tika paredzēta, lai izglābtu jebkuru un katru cilvēku visā cilvēces vēsturē, bet tajā pašā laikā neizglābjot visus cilvēkus. Šajā gadījumā, grēku izpirkšana neizglāba visus, jo tas bija tā paredzēts. Citu vārdu sakot, armīniešu uzskats, lai gan ierosina, ka grēku izpirkšana ir neierobežota savā būtībā, ir spiests secināt, ka ir ierobežots savā iedarbībā. Tam neizdevās sasniegt savu universālo mērķi.

Starpība starp šiem dieviem uzskatiem ir kā starpība starp kā starp šauru tiltu, kas sniedzās pāri visai aizai un plašu tiltu, kas ir pārtraukts pusceļā. Kāda nozīme tam, cik plats tas ir, ja tas tevi nepārved otrā pusē?

Šī starpība lika Čārlzam Spurdžeonam argumentēt, ka armīnianisms vairāk nekā kalvīnisms ierobežo Kristus grēku izpirkšanu. Armīnianisms saka, ka „Kristus mira lai jebkurš cilvēks taptu glābts, tikai tad ja” - un tad seko noteikti pestīšanas nosacījumi. Tādā gadījumā, kurš tagad ir tas, kas ierobežo Kristus nāvi? Kāpēc, tu? Tu saki, ka Kristus nemira, lai nemaldīgi nodrošinātu jebkura glābšanu. Mēs lūdzam tavu piedošanu, kad tu saki, ka mēs ierobežojam Kristus nāvi. Mēs sakām, nē, man dārgais draugs, tas esi tu, kas ierobežo Kristus nāvi. Mēs sakām, ka Kristus mira, lai nemaldīgi glābtu lielu daudzumu cilvēku, ko neviens cilvēks nevar atcerēties, kas caur Kristus nāvi ne vien var tapt glābti, bet arī top glābti, taps glābti un nevar izbēgt iespējamību tapt glābtiem. Tu esi aicināts savā grēku izpirkšanā, tu to vari sev paturēt. Mēs nekad neatsacīsimies no mūsu grēku izpirkšanas tāpat vien (Spurdžeona Sprediķis, 4. Sējums, 228. lpp.).

Lūk, tas ir „mūsu” skats uz grēku izpirkšanu, ko Spurdžeons tik ļoti aizstāvēja. Konkrēti, tā ir saprašana, ka Jēzus izpirka ikvienu ko viņš nodomāja izpirkt, kad viņš lēja savas asinis uz krusta. Kā augstākais priesteris pēc Vecās Derības nēsāja divpadsmit Israēla cilšu vārdus uz sava krūšu aizsega, kad viņš izpildīja upurēšanas ceremoniju, tā mūsu augstais priesteris pēc Jaunās Derības iegravēja viņa cilvēku vārdus savā sirdī, kad viņš piedāvāja sevi kā upuri pār viņu grēkiem.

Jāņa Evanģēlijā 10, Jēzus skaidri izsaka savas grēku izpirkšanas nāves mērķi. Viņš sauc sevi par „Labo Ganu”, kurš „atdod savu dzīvību pār savām aitām” (Jāņa Evanģ. 10:11). Drīz pēc tam Viņš apraksta savas aitas, kā tās, kas ir viņa tēva dotas. Vēl pie tam, Viņš skaidri izsakās par dažiem neticīgajiem izraēliešiem, „jūs man neticat, tāpēc, ka jūs neesat manas aitas” (Jāņa Evanģ. 10:26-29, Jaunā Karaļa Džeimsa Versija).

Mūsu kunga augsto priesteru lūgšana Jāņa Evanģ. 17 parāda tāda paša veida ierobežotu vērienu. Kā Viņš pieņem savu upurējošo nāvi pār Viņa ļaudīm, Viņš tieši un patiesi vienīgi lūdz pār viņiem.Viņi ir tie, kurus tēvs Viņam iedeva šājā pasaulē (6. rinda). Sekojoši, Viņa priesteru aizlūgšana tika aprobežota ar viņiem: „Es lūdzu pār viņiem. Es nelūdzu pār pasauli, es lūdzu par tiem, kas man ir doti, jo viņi ir jūsu” (9. Rinda). Tas nav iedomājams, ka Jēzus lūgtu pār tiem, pār kuriem Viņš būtu miris kā par papildus upuri. Tie, pār kuriem viņš lūdza, bija tie, pār kuriem viņš mira.

Ierobežotas grēku izpirkšanas mācība, vai īpaša atpestīšana neierosina Kristus nāves nepietiekamību. Dēļ tā, kurš tas ir, kas cieta, Jēzus nāve ir neizmērojami vērta. Dortas Kanoni^[2] iet tālu, lai izskaidrotu šo punktu un paziņo, ka „Dieva dēla nāve... ir bezgalīgi vērta un nozīmīga, pārpilnīgi pietiekama, lai izpirktu visas pasaules grēkus” (2.3).

Grēku izpirkšanas ierobežošana rodas no domas un mērķa, dēļ kā Dievs sūtīja Jēzu uz Krustu. Kristus pestīšanas darbi tika paredzēti īpašai grēku izpirkšanai - Viņa paša ļaudīm, tiem, kurus tēvs Viņam iedeva. Viņa nāve tika paredzēta, lai izglābtu izredzētos.

Jēzus māca, ka viņa pilnīgā pestīšanas mācība tika izpildīta pēc iepriekšplānota dievišķa plāna. Tas ir tas, ko Viņš izsaka Jāņa Evanģ. 6:38-39 „ Jo es esmu kāpis nost no debesīm, ne lai pildītu savu gribu, bet gan tā gribu, kas mani ir sūtījis. Un tā ir viņa griba, kas mani ir sūtījis, ka es nepazaudēju neko no tā, ko viņš man ir devis, bet paceļu visu to uz debesīm pestīšanas stundā.”

Teologi attiecinās uz šo plānu kā uz pestīšanas līgumu, kurā, pirms vēsture sākās, Tēvs, Dēls un Svētais Gars solīja nest pestīšanu kritušajiem cilvēkiem. Tikai dēļ žēlsirdības un labvēlības Tēvs izvēlējās cilvēkus glābšanai (Rom. 9: 11-13; Ef. 1:4; Tes. 2:13). Šos izredzētos viņš deva savam dēlam (Jāņa Evanģ. 6:37,39, 17:6, 9, 24), kurš uzņēmās paveikt viņu glābšanu caur savu iemiesoto glābšanas misiju (Marka Evanģ.10:45; Jāņa Evanģ. 10:11). Pēc dievišķā plāna Tēvs un Dēls sūtīja Garu pasaulē (Jāņa 15:26; 16:5-15), lai īstenotu Kristus darbus tiem, kuriem Tēvs deva Dēlu un pār kuriem Dēls mira.

Šis grēku izpirkšanas viedoklis nodrošina evanģēlisma panākumus. Dievam ir cilvēki, kas tiks nemaldīgi izglābti caur evanģēlija lūgšanām. Viņš ir viņus izvēlējies. Kristus ir pār viņiem miris. Un Gars viņus atjaunos caur pestīšanas vēsti. Šī patiesība palīdzēja Pāvēlam drosmes zaudēšanas brīža priekšā Korintā (Apustuļu Darbi 18:9-10), un tā mums palīdzēs mūsu evanģēlistiskajām pūlēm šodien tuvumā un tālumā (Atklāsmes Gr. 5:9).

1. ↑ TULPE ir latviskais tulkojums akronīmam TULIP, kas apzīmē 5 kalvīnisma principus. Burts “L” apzīmē “Limited Atonement” – ierobežotu grēku izpirkšanu.
2. ↑ Dortas Kanoni ir Holandes pilsētā Dordrehtā 17.gs. pieņemtā armīniešu doktrīna par 5 ticības pamatpunktiem – TULIP (skatīt tekstu)