Dieva Suverenitāte un Lūgšana

No ''Gospel Translations Latvian''

Man bieži tiek uzdots jautājums, "Ja tu tici, ka Dievs visu dara pēc Savas gribas lēmuma (Efeziešiem 1:11) un ka Viņš zina visas lietas pagātnē, tagadnē un nākotnē, tad kāda jēga ir lūgšanai, lai kaut kas notiktu?" Bieži šo jautājumu uzdod saistībā ar cilvēka lēmuma pieņemšanu: "Ja Dievs jau iepriekš noteicis, kuri kļūs par Viņa bērniem, un viņus izredzējis pirms pasaules radīšanas (Efeziešiem 1:4,5), tad kāda jēga lūgt par to, lai cilvēki atgrieztos?"

Neapšaubāmi, pastāv šāds arguments - ja lūgšanai vispār ir jēga, tad cilvēkam ir jābūt dotai varai pašam pieņemt lēmumus. Tas nozīmē, ka galu galā cilvēks ir tas, kurš pieņem lēmumu, nevis Dievs. Jo pretējā gadījumā viņa lēmumus nosaka Dievs un patiesībā visas viņa izvēles jau ir noteiktas Dieva mūžīgajā nodomā. Izpētīsim, cik saprātīgs ir šis arguments, apskatot iepriekš minēto piemēru.

1. "Kāpēc būtu jālūdz par kāda cilvēka atgriešanos, ja Dievs jau pirms pasaules radīšanas izredzējis, kuri būs Viņa bērni?" Cilvēks, kam nepieciešama atgriešanās, ir "miris savos pārkāpumos un grēkos" (Efeziešiem 2:1); viņš atrodas "grēka varā" (Romiešiem 6:17; Jāņa ev. 8:34); "šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tam nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums " (2.Korintiešiem 4:4); viņa sirds ir nocietināta pret Dievu (Efeziešiem 4:18), tādēļ viņš ir naidā ar Dievu un pretojas Dieva gribai (Romiešiem 8:7).

Es gribētu atbildēt ar pretjautājumu: Ja tu esi pārliecināts, ka šim cilvēkam jābūt varai pašam pieņemt galīgo lēmumu, tad kāda jēga lūgt par viņu ? Ko tu gribi, lai Dievs dara viņa dzīvē? Tu nevari lūgt, lai Dievs pārvarētu cilvēka sacelšanos, jo tieši to šis cilvēks ir izvēlējies, jo tas nozīmētu, ka Dievam jāmaina cilvēka izvēle un jāpaņem prom no šī cilvēka vara viņam pašam pieņemt lēmumu. Bet kā gan citādi lai Dievs glābj šo cilvēku, ja ne tieši tā, ka maina cilvēka sirdi no nocietinātas pretestības uz pakļāvīgu uzticēšanos?

Vai tu lūgsi, lai Dievs apgaismo viņa prātu tā, lai viņš patiesi ierauga Kristus skaistumu un sāk ticēt? Ja tu tā lūgsi, tad patiesībā tu lūgsi, lai Dievs vairs neļauj šim cilvēkam izlemt pēc sava prāta, lai tas vairs nebūtu viņa varā. Līdz ar to tu lūgsi, lai Dievs dara kaut ko šī cilvēka prātā (vai sirdī), lai viņš spētu skaidri redzēt un ticēt. Tas nozīmē, ka tu atzīsti, ka galīgo lēmumu uzticēties Kristum pieņem ne tikai cilvēks pats, bet arī Dievs.

Tas, ko es gribu pateikt, ir tas, ka ne jau doktrīna par Dieva suverenitāti ir tā, kas nepieļautu lūgšanu par grēcinieka atgriešanos. Tieši pretēji – šis uzskats, ka cilvēka paša lēmumu pieņemšana izslēdz iespēju lūgt par pazudušajiem, nav bībeliska. Lūgšana ir lūgums, lai Dievs kaut ko darītu. Bet vienīgais veids, kā Dievs var glābt pazudušu grēcinieku, ir salauzt viņa pretošanos Dievam. Ja tu uzstāj, ka viņš pats pieņem šo lēmumu, tad līdz ar to tu uzstāj, ka viņš paliek bez Kristus. Jo "neviens nevar nākt pie Kristus, ja viņu nevelk Tēvs" (Jāņa ev. 6:65,44).

Tikai tas, kurš neturas pie pārliecības par cilvēka paša varu pār lēmuma pieņemšanu, var uzticīgi lūgt, lai Dievs glābj pazudušo. Mana lūgšana par neticīgajiem ir, lai Dievs darītu viņiem to, ko Viņš darīja Lidijai: Viņš atvēra viņas sirdi Pāvila vārdiem (Ap.d. 16:14). Es lūgšu, lai Dievs, kurš reiz teica, "Lai top gaisma!", ar tādu pašu spēku kā radīšanā "atspīdētu viņu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā" (2.Korintiešiem 4:6). Es lūgšu, lai Viņš "izņemtu no viņiem akmens sirdi un ieliktu miesas sirdi " (Ecēhiēla 36:26). Es lūgšu, lai viņi piedzimtu ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva (Jāņa ev. 1:13). Un visās savās lūgšanas es centīšos "būt laipns, izveicīgs mācīšanā, pamācīt ar lēnprātību un pacietību – varbūt Dievs dotu viņiem kādreiz atgriezties, un atbrīvotu no velna valga " (2.Timotejam 2:24-26).

Īsumā sakot, es nelūdzu, lai Dievs vienkārši noskatītos un gaidītu, kad mans kaimiņš izlems mainīties. Es nesaku, lai Dievs turētos atstatus, citādi mans kaimiņš nespēs pretoties Viņa skaistumam un tiks lauzta vara viņa paša lēmumu pieņemšanai. Nē! Es lūdzu, lai Viņš savaldzina ar Savu skaistumu manu neticīgo kaimiņu, lai Viņš atbrīvo sagūstīto gribu, lai Viņš mirušo dara dzīvu, lai šis cilvēks vairs nepretotos Dievam un neaizietu pazušanā.

2. Ja kāds tagad saka, "Labi, pieņemsim, ka cilvēka atgriešanās galu galā ir Dieva nodoms, bet es tik un tā neredzu jēgu tavām lūgšanām. Ja Dievs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas, kuri atgriezīsies pie Viņa, tad kāda ir tavas lūgšanas funkcija?" Mana atbilde ir, ka tās funkcija ir līdzīga sludināšanai: kā lai pazudušais tic tam, par ko nav dzirdējis, bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina, un kā lai sludina, kad nav sūtīti (Romiešiem 10:14)? Ticība Kristum ir Dieva dāvana (Jāņa ev. 6:65; 2.Timotejam 2:25; Efeziešiem 2:8), bet Dievs ir iekārtojis tā, ka veids, kā cilvēki nāk pie ticības Jēzum, ir caur cilvēku sludināšanu. Ir vienkārši naivi teikt, ka ja nebūtu neviena, kas sludina, tad tie, kurus Dievs jau iepriekš nolēmis, ka tiem būs Viņa bērniem būt (Efeziešiem 1:5), tiks glābti tik un tā. Tas ir naivi tāpēc, ka netiek ņemts vērā fakts, ka evaņģēlija sludināšana ir tikpat lielā mērā nolemta iepriekš, cik ticēšana evaņģēlijam: Pāvils bija izredzēts veikt sludināšanas kalpošanu pirms viņa dzimšanas (Galatiešiem 1:15), tāpat kā arī Jeremija (Jeremijas 1:5). Tādējādi, ja jautājam "Vai izredzētie tiks glābti, ja mēs nesludināsim evaņģēliju?" tas ir tas pats, kas jautāt, "Ja nav iepriekšējas izredzētības, tad vai izredzētie tiks glābti?" Dievs zina, kuri cilvēki pieder Viņam, un Viņš sūtīs vēstnešus, lai šos cilvēkus glābtu. Ja kāds atsakās būt daļa no šī plāna, jo viņam nepatīk tā doma, ka kāds iejaucās viņa dzīvē pirms viņš vispār bija dzimis, tad viņš būs zaudētājs, nevis Dievs, un nevis izredzētie. "Tu noteikti piepildīsi Dieva mērķi, vienalga kā tu rīkosies, tomēr tava dzīve būs atkarīga no tā, vai tu izvēlēsies kalpot kā Jūda vai kā Jānis." (Sāpju Problēma, 7.nodaļa, Antoloģija, p 910, cf. p 80)

Lūgšana ir līdzīga sludināšanai, jo tās abas ir cilvēka rīcība. Tā ir cilvēka rīcība, ko Dievs iepriekš nolēmis, un par ko Viņam ir prieks, jo tā atspoguļo to, ka radība ir atkarīga no Viņa. Viņš ir apsolījis atbildēt uz lūgšanu, un Viņa atbilde ir tikpat lielā mērā atkarīga no mūsu lūgšanas, kā mūsu lūgšanas saistība ar Viņa gribu. "Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta." (1.Jāņa 5:14). Kad mēs nezinām, kā lūgt saskaņā ar Viņa gribu, bet to ļoti vēlamies, tad "Dieva Gars iestājas par mums pēc Dieva gribas" (Romiešiem 8:27).

Citiem vārdiem sakot, tāpat kā Dievs gādās par to, lai Viņa Vārds tiktu pasludināts, lai glābtu izredzētos, tāpat Viņš gādās arī par to, lai tiktu izteiktas visas tās lūgšanas, ko Viņš ir apsolījis atbildēt. Es domāju, ka Pāvila vārdi Romiešiem 15:18 vienādā mērā attiecas gan uz viņa sludināšanas, gan lūgšanas kalpošanu: "Es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani, vezdams pie ticības citas tautas." Pat mūsu lūgšanas ir dāvana no tā, kas "mūsos dara to, kas ir tīkams Viņa acīs" (Ebrejiem 13:21). Cik gan pateicīgiem mums jābūt, ka Viņš ir izvēlējies mūs būt par šīs svarīgās kalpošanas strādniekiem! Cik dedzīgiem mums vajadzētu būt pēc iespējas vairāk laika pavadīt lūgšanās!